Aizvadītajā nedēļā no Antarktīdas ekspedīcijas mājās pārradās latviešu polārpētnieki ģeologi - Jānis Karušs, Kristaps Lamsters un Māris Krievāns. Pirmo reizi Latvijas zinātnes vēsturē pašmāju ģeologi veikuši pētījumus Antarktīdas ledājos. Divus mēnešus polārpētnieki uzturējās Ukrainai piederošajā Vernadska polārajā stacijā, kur veica gan ledāju biezuma, gan struktūras mērījumus, gan ievāca dažādus paraugus. Šī ir jau trešā arktiskā teritorija, kur pētnieki veikuši pētījumus, un likumsakarīgi pēc darba Islandē un Grenlandē nonākuši visgrūtāk sasniedzamajā polārajā reģionā Antarktīdā. Kā aizvadīta ekspedīcija un ko nozīmē ekspedīcija šādā teritorijā, kādi iespaidi un zināšanas iegūti par pasaules neapdzīvotāko kontinentu – Antarktīdu,, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta ekspedīcijas dalībnieki.

Sarežģītākie un ievērojamākie kuģi Latvijas ūdeņos un to kapteiņi

Ziemeļu Ledus okeāna arhipelāgā, Franča Jozefa zemē atrodas Jēkaba Legzdiņa zemesrags, šo nosaukumu tas ieguvis par godu latviešu kuģiniekam, kapteinim Jēkabam Legzdiņam. Par latviešu kuģinieku ceļiem pasaulē stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs Andris Cekuls.

Lapojot Latvijas jūrniecības vēstures enciklopēdiju uzzinām, ka jūra ledlauzis “Krišjānis Voldemārs” arī ir bijis divu pirmo Latvijas valsts prezidentu ekskortā – Jāni Čaksti tas pavadījis uz Helsinkiem, bet Gustavu Zemgalu uz Stokholmu. 1941. gadā kuģis uzskrēja uz mīnas un gāja bojā. Andris Cekuls muzeja ekspozīcijā rāda minētā ledlauža maketu, te starp vairākiem peldlīdzekļiem, kas atstājuši par sevi liecības mūsu zemes pagātnē, Andris Cekuls stāsta arī par mūsu kuģiniekiem, kuru vārdi ir ierakstīti Latvijas vēsturē. Skatot kuģniecības pirmsākumus, ir jāmin hercoga Jēkaba Ketlera vārds 17. gadsimta vidū.

Belizas centieniem atjaunot tās okeāna piekrasti

1996. gadā UNESCO pasludināja nelielās Centrālamerikas valsts Belizas piekrastes ūdeņus par Pasaules Mantojuma teritoriju. Mezoamerikas rifs stiepjas 1126 kilometrus no Meksikas Jukatanas pussalas caur Gvatemalu līdz pat Honduras līča salām. Aptuveni 300 kilometrus rifs stiepjas gar Belizas ūdeņiem. Atoli, mangrovju audzes, lagūnam barjerrifi un lielā sugu daudzveidība ir šīs teritorijas lepnums. Taču diemžēl pēdējās desmitgades Belizas Barjerrifa sistēmai bijušas ļoti postošas, draudot pat izjaukt unikālo ekosistēmu. 2009. gadā UNESCO iekļāva teritoriju apdraudēto sarakstā un mudināja valsti uzlabot pārvaldību. Beliza to arī ir darījusi un sasniegtie rezultāti ir iespaidīgi.

Aizvadītajā decembrī Beliza kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas izsludināja aizliegumu iegūt tai piederošajos ūdeņos naftu. Tāpat valsts mazinājusi unikālo papagaiļzivs zveju, kā arī kopumā ierobežojusi piekrastes tūrisma zvejas apjomus līdz pat 10 procentiem tai piederošajos ūdeņos, lai veicinātu sugu atjaunošanos. Belizas valdība paveikusi arī to, par ko ilgu laiku spriež valstis Eiropā – aizliegusi izmantot vienreiz lietojamo plastmasu un putuplastu.

Par vienu no Belizas panākumu atslēgām uzskata likumdošanu, kas nevis ierobežojusi naftas ieguvi, kā tas ir vairumā valstu, bet gan pilnībā to aizliegusi visā savu teritoriālo ūdeņu reģionā. Interesanti, ka brīdī, kad Belizas valdība pieņēma šādus likuma grozījumus, tā īsti nemaz nezināja, cik liels ir naftas apjoms iegulās, no kurām tā atsakās. Belizā nafta tika atklāta 2005. gadā.

Mērot, cik liels ieguvums ir videi no visām šīm aktivitātēm, jātiec, Belizas veiksmes stāsts ir arī Vidusamerikas rifa atjaunošanās – mērot, kāds ir dzīvo koraļļu, makroaļģu, komerciālās zvejas un augēdājzivju īpatsvars, secināts, ka 10 gadu laikā rifa kvalitāte 5 ballu skalā ir augusi no 2,3 punktiem uz 2,8