„Latvijā lielākais īpatsvars ir bezšķirnes suņiem, bet mēs, pirmām kārtām, esam kaķu turētāju valsts. Otrs - lielākā daļa suņu nav šķirnes. Bet nevajag baidīties no šķirnes dzīvniekiem,” aizsākot sarunu par mājdzīvnieku dzīves kvalitāti, atzīst veterinārārste Lita Konopore.

Kopš laika, kad cilvēks pieradināja vilku un tas kļuva par cilvēka labāko draugu, suņu šķirnes ir tik daudz un dažādas, ka nevilšus rodas jautājums, vai citāda aste vai deguns neietekmē šo dzīvnieku dzīves kvalitāti? Par mājdzīvnieku selekciju un šķirņu īpatnībām runājam raidījumā Zināmais nezināmajā ar Latvijas veterinārārstu biedrības pārstāvi Litu Konopori un zoopsiholoģi, FCI starptautiskās kategorijas suņu izstāžu eksperte Ingu Cērbuli.

Raksturojot suņu šķirnes izvēli, Lita Konopore norāda, ka "tagad cilvēks ir vairāk orientēts uz suni kā sabiedrības locekli, ar kuru var iet gan uz kafejnīcām, gan ceļot kopā, kurš ir draudzīgs ģimenē, kurš var dārza svētkos atrasties, ja ne kopā ar bērnu, tad kopā ar pieaugušajiem".

"Vienmēr uzsveru, pirmām kārtām, suns mūsdienās ir draugs un kompanjons," piekrīt zoopsiholoģe Inga Cērbule. "Caurmēra ģimenei mēs gribam mierīgu, labsirdīgu mīluli, kas konflikta situācijā nevis cīnīsies, bet piekāpsies, labi, darīsim visu, kā tu, saimniek, gribi."

„Beidzot arī Austrumeiropā cilvēki ir sapratuši, ka suņa galvenā lomā mūsdienās ir kompanjons. 90. gadu sākumā cilvēki meklēja agresīvākas un nopietnākas šķirnes,  viens no iemesliem bija tas, ka cilvēki jutās apdraudēti, nedroši par savu nākotni un viņiem bija sajūta, ka liels, nopietna izskata suns manai mājai un ģimenei dos kaut kādu drošību," vērtē Inga Cērbule.

"Pat ja vienreiz mūžā pastāv kaut kāds reāls drauds, visticamāk, jūsu niknais suns tajā laikā būs mājās, gulēs koridorī. (..) Bet katru dienu man ir vajadzīgs, lai suns ir draudzīgs, lai pieņem visādas izmaiņas savā vidē, lai ar viņu var braukt ceļot, iet cilvēku pūļos. Man katru dienu ir vajadzīgs, lai suns piedod kaut kādas kļūdas: palika vārtiņi vaļā, kāds paklupa, uzgrūdās sunim virsū, kāds bērns nepaprasīja un metās manam sunim ap kaklu. Sabiedrībā dzīvojot, jārēķinās, ka šādas kļūdas notiek," turpina Inga Cērbule.

Speciālites arī norāda, ka ir jādomā par suņa dzīves kvalitāti, nevar tā vienā dienā, hop, un izdomāt, ka es nopirkšu suni.

"Ir jādomā, kur suni liksim, kā viņš dzīvos, kur izskriesies. Galvenais faktors, kas atšķir sunim sliktu dzīves kvalitāti no labas ir tas, cik daudz saimnieks ir prom no mājām un kā suns dzīvo, kad saimnieka nav mājās," norāda Inga Cērbule.

"Svētdienā brīvā laikā, kad visi ar suņiem pie pavadas satiekamies parkā, viss jau ir labi, bet, ja es strādāju pilnu slodzi prom no mājām 40 un vairāk stundas nedēļā, tad jautājums ir, ko tas suns dara visu darba nedēļu?"

Bet runājot par šķirnes izvēli, Lita Konopore bilst, ka bieži cilvēki šķirni izvēlas pēc izskata.

"Mani kā veterinārārstes mēģinājumi novirzīt uz kādu piemērotāku un veselīgāku šķirni, lielākoties vienmēr cietuši fiasko. Esmu sapratusi, ka piemeklēt cilvēkam dzīvnieku var tikai tā tipaža robežas, kas viņam patīk. Piemēra, boksera šķirnes tipa suņu cienītāju var novirzīt uz Bostonas terjeru vai uz mopsi, bet nekādā gadījumā nebūs runa, ka viņš izvēlēsies šeltiju vai kādu citu dzīvnieku ar garu purnu," atzīst Lita Konopore.

Zilā govs Latvijā

Lībiešu teika par zilo govju izcelsmi stāsta, ka tās nākušas no jūras. Šī teika patiesībā ir tikai viena no versijām, kā zilā govs nonākusi Latvijā, bet mūsdienās zilo govi joprojām vairāk varam sastapt Latvijas rietumos. Lai gan Latvijas zilā raisa interesi ar savu zilganpelēko matojumu, izcīnīt vietu starp Latvijas brūnaļām zilajai govij nemaz nav bijis viegli, un pēdējo desmit gadu laikā zilo govju skaits Latvijā ir būtiski samazinājies. Latvijas zilās govs šķirnes izcelsmi, īpatņu skaitu un šķirnes saglabāšanas izaicinājumus skaidro biedrības “Šķirnes saglabāšanas apvienība “Zilā govs”” valdes priekšsēdētāja, ciltdarbu zootehniķe Daiga Šimkevica.