Par to, kāda ir vide jūrā, mēs varam uzzināt, pētot ūdens paraugus, sekojot līdzi dažādu zivju un citu jūras dzīvnieku populācijas izmaiņām. Nu mēs varam arī no kosmosa nofotografēt, kā izskatās eitrofikācija Baltijas jūrā, lai izdarītu secinājumus par bezskābekļa zonas apmēriem. Taču iespējas, kā pētīt un saprast to, kas notiek jūrā, ir daudz plašākas. Daudz šajā ziņā var pastāstīt no ūdens izceltās laivas un kuteri. Izrādās, ka arī apaugums uz kuģiem, kas tur sakrājies aktīvajā kuģošanas sezonā, var mums daudz ko pavēstīt. Kādu informāciju par dzīvi jūrā un tās vides kvalitāti sniedz jahtas un laivas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas centra pētniece Solvita Strāķe.

Daļā Baltijas jūras piekrastes tiek realizēti dažādi krasta preterozijas pasākumi, citviet tie pat ir nevēlami

Baltijas jūra apskalo plašu sauszemes teritoriju, un, ceļojot pa Latviju, atklājas ainavas, kur nepārprotami jūtama jūras ietekme. Piemēram, Kurzemes pusē varam meklēt stāvkrastus, kur turpinās sauszemes un jūras cīņa par lielāku teritoriju. Apzinot jūras iedarbību vairākās vietās, pētnieki pieņem lēmumu, kad krasti no jūras iedarbības būtu jāsargā un kad ne. Tas savukārt dažkārt izraisa diskusiju sabiedrībā - kāpēc vienā vietā krasti nevajadzīgi tiek stiprināti, citā ne. Par to, kas ir krastu erozija un kāpēc atsevišķos gadījumos krasti jānostiprina, stāsta ģeoloģijas doktors, Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents Jānis Lapinskis un biedrības “Baltijas krasti” projektu vadītāja Agnese Jeņina.

Pēc vētras krasts var tikt izmainīts atšķirīgos veidos. Trīs faktoru kopums – krasta līnijas vērsums pret valdošo vēju, krasta sastāvs un smilšu rezerves – nosaka to, ka vienā vietā krasts atkāpjas, vēl kādā pieaug, bet citā vietā nedara neko.

Ja krasts tiek noskalots vētrā, nekāds kaitējums tam patiesībā netiek nodarīts. Jānis Lapinskis teic – nebūtu pareizi apgalvot, ka krasts tiek noārdīts. Lai gan ģeologi lieto terminus „erozija”, ja krasts tiek noskalots, un „akumulācija”, ja krasts pieaug, varētu teikt, ka tie ir divi viena un tā paša procesa izpausmes veidi, kas nepārtraukti savā starpā mijas. Ir erozija, pēc tam notiek akumulācija, un atkarībā no tā, vai kādā konkrētā vietā ilgtermiņā erozijas summa ir lielāka nekā akumulācijas summa, notiek krasta līnijas pārvietošanās. Ja erozija dominē, krasta līnija pārvietojas iekšzemē, un otrādi. Latvijā gan nevaram novērot tādus krasta erozijas ekstrēmus, kad krasts atkāptos desmitiem un pat simtiem metru gadā, tomēr izmaiņas, protams, ir vērojamas arī pie mums.

Ir vietas Latvijā, kur krasta mainība rada neērtības, taču to nevarētu uzskatīt par lielu problēmu. Izņēmums būtu Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas darbojas kopš 70. gadiem un atrodas tik tuvu jūras stāvkrastam, ka vētra var radīt lielas problēmas. Liepājā jau ilglaicīgi veidotas vairākas preterozijas būves, taču arī pēdējo – 2006. gadā celto – jūra pamatīgi saplosījusi. Šeit tad krasta stiprināšana patiešām nepieciešama, bet, kopumā ņemot, Jānis Lapinskis pārliecinoši saka, ka jūras un krastu attiecībās iejaukties nevajadzētu.