Vēsture ir lasāma itin visur, ja vien mākam to lasīt – tā droši var teikt arī par parkiem. Katrs parks ir kāda aizgājuša laika zīme, kāds to savulaik stādīja, plānoja un kopa. Raidījumā Zināmais nezināmajā vispirms Zanes Lāces sižets par Skrīveru parka saimnieku Maksimiliānu fon Sīversu. Liela daļa Rīgā apstādījumos pie operas un Bastejkalna redzamo koku un krūmu ir atceļojuši no Skrīveriem, kad muižnieks fon Siverss to sēklas ir uzdāvinājis savam labam paziņam – toreizējam Rīgas dārzu un parku direktoram Georgam Kūfaltam. Taču lielākais Siversa ieguldījums ir Skrīveru dendroloģiskais parks. Ieskatu Skrīveru dendroloģiskā parka veidotāja Maksa fon Siversa biogrāfijā sniedza parka gide Daina Vancāne-Viļuma.

Savukārt studijā kopā ar LMA profesoru, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti saruna par Rīgas parku vēstures jautājumiem. Citu gadsimtu stāsti ir mums apkārt ik uz soļa – vajag tikai tajos ieskatīties. Un vieta, kur to itin labi darīt ir parki, savulaik tos kāds ir veidojis. Katrs koks, kas tajos izaudzis ir sava laika liecinieks.Kā tapuši vairāki Rīgas parki un kas bijuši to veidotāji?

Ieskatam stāsts par dažām pavisam zaļām un ievērības cienīgām vietām Rīgā. Vai zinājāt, ka Dzegužkalns senāk saukts arī par Jēru kalnu? Nav īsti zināms, kur meklējama tagadējā nosaukuma izcelsme, bet dokumentos ir fiksēta kāda Piņku muižai piederīga zemnieka māja, kuras nosaukums vācu valodā ļoti līdzinās dzeguzes vārdam.

Kopš 17. gadsimta turienes teritorijā bija iekārtota apbedījumu vieta. 1845. gadā Rīgas rāte tur nolēma ierīkot kapsētu pilsētas visu kristīgo konfesiju trūcīgajiem iedzīvotājiem, kur par kapa vietu nebija jāmaksā. 1907. gadā šo kapsētu slēdza. Apmēram 40 gadus pēc kapsētas ierīkošanas, vairāk nekā divu hektāru plašajā teritorijā sāka iekārtot Dzegužkalna parku, kas veidots gan ainaviskā, gan regulārā stilā - pēc pilsētas dārzu direktora Georga Kūfalta projekta. 1911. gadā parks jau bija labi iekopts: bija nostiprināti celiņi, izveidoti apstādījumi, sastādīti ceriņi un citi košumkrūmi. Kalna galā uzcēla nelielu kafijas paviljonu, bet nogāzē - estrādi. Interesanta ir ne tikai parka vēsture, bet ģeogrāfiskās vietas stāsts: Dzegužkalns aizņem teritoriju apmēram kilometra garumā un tikai 300 metru platumā – tā patiesībā ir vaļņveida kāpa Iļģuciemā senā Baltijas ledus ezera smilšainajā līdzenumā. Tas ir augstākais Rīgas paugurs: augstākais Rīgas dabiskais zemes virsas punkts atrodas kāpas ziemeļu galā un tas ir mērāms 28 metrus virs jūras līmeņa. Kāpa ir veidojusies pirms apmēram 10 000 gadiem toreizējās Joldijas jūras piekrastē. Tad šajā teritorijā valdīja vēss un sauss laiks.

Vēl viens ievērības cienīgs Rīgas parks ir Ziedoņdārzs. Tas ir krietni jaunāks - veidojies laikā no 1936.līdz 1939. gadam. Toreiz tas tika veidots pilsētas nomalē, nabadzīgo strādnieku kvartālu vidū, kad parka atrašanās rajonā 1935. gadā nojauca veco koka apbūvi. Parka nosaukumu devis tā projekta autors un toreizējais uzņēmuma "Rīgas dārzi" vadītājs Andrejs Zeidaks. Dārza ierīkošana 1939. gadā izmaksājusi 115 555 latus. Pats dārzs aizņem vairāk nekā sešus hektārus, tajā apvienota jaukta tipa ainava un regulāra stila parks ar zālieniem, alejām, cirptiem dzīvžogiem, strūklaku un bērnu rotaļu laukumiem. Dārza centrālo asi veido cilindrveidīgi cirptu Holandes liepu aleja, kuras perspektīvu noslēdz strūklaka, kas nopostīta 90. gadu sākumā, bet atjaunota 2008. gadā. Laukums ar strūklaku un rozāriju veido dārza centru. Parka šķietamais plašums ir panākts ar kokaugu izvietojumu. Ziedoņdārza lielākā atšķirība no citiem parkiem ir lielākās vienas sugas koku un krūmu grupas. Sākotnēji parkā augušas deviņas vietējo kokaugu sugas un aptuveni 50 svešzemju sugas, to vidū arī mazāk izplatītas: lielziedu divirbuļu pildītā vilkābele, Veimuta priede, konusveida rietumu tūja u.c.

Agrāk parkā bijusi arī estrāde, kas nodegusi 1949. gadā un vairs nav atjaunota.