22. marts – Pasaules ūdens diena. 1992. gada jūnijā Zemes samitā jeb Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē „Vide un attīstība” tika ierosināts atzīmēt Pasaules ūdens dienu. Šī paša gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, un 1993. gadā tika atzīmēta pirmā Pasaules ūdens diena. Šo dienu katru gadu 22. martā atzīmē joprojām. Tā tiek rīkota, lai uzsvērtu saldūdens nozīmi, iestātos par saldūdens resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un pievērstu uzmanību tematiem, kas saistīti ar tīru ūdeni, sanitāriju un higiēnu. Vai Pasaules ūdens diena vieš pārmaiņas tīra ūdens pieejamībā iedzīvotājiem dažādos kontinentos, cik tīrs ir Latvijas dzeramais ūdens un kas tam seko līdzi? Šos jautājumus raidījumā Zināmais nezināmajā pārrunājam ar pētnieku, kurš, šķiet, par ūdeni ir gatavs runāt vienmēr. Stāsta Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Sandis Dejus.

Tieši tāpat kā ikdienā īpašu uzmanību nepievēršam tam, ka elpojam, tā arī daudz nedomājam par to, ka mums ir pieejams tik ierasts produkts kā dzeramais ūdens. Bet, ja mums pietrūktu gaisa, traucēta elpošana būtu izšķirošana dzīvībai. Un tieši tāpat ir ar dzeramo ūdeni. Ja mūsu organisms to neuzņems pietiekamā daudzumā, dzīvība būs apdraudēta. Ūdens nepieciešams ne tikai dzeršanai, bet arī higiēnas nolūkos, ūdens ir pamats enerģijas ieguvei un ūdens ir resurss, kas kā viens no pirmajiem var tikt iznīcināts kara apstākļos. Ūdens nozīme ir nepārvērtējama, un kopš 1993. gada 22. martā tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena.

Cik liela nozīme ir vienai atzīmējamai dienai, kas veltīta ūdenim?

Sandis Dejus: Katrā ziņā ūdens ir svarīgākā lieta, kas mums, cilvēkiem, ir iespējama. Līdz ar to, protams, arī politika tam visam seko līdzi. Un ne velti arī bijušais ASV prezidents Kenedijs ir teicis: ja tu atrisināsi ūdens problēmas, tu dabūsi divas Nobela prēmijas - vienu par zinātni, otru par mieru. Līdz ar to arī ūdens svarīgumu viņš ir gana spilgti izcēlis. 

Manuprāt,

ir ļoti svarīgi kaut vai reizi gadā visiem cilvēkiem tomēr atgādināt par šo ūdens pieejamību un nepieciešamību, par aktuāliem jautājumiem, kas ir saistīti ar ūdeni. Piemēram, vai mēs katru dienu aizdomājamies par to, ka katrs trešais pasaules iedzīvotājs nevar padzerties drošu ūdeni ikdienā un būtībā satraucas par to, vai viņš sagaidījis rītdienu pēc skata ūdens malka.

Varbūt ir vērts par to arī atcerēties un novērtēt to, kādā pasaules veiksmīgākajā vai veiksmīgā vietā mēs dzīvojam, cik laimīgi cilvēki mēs esam.

Katru gadu, tuvojoties Pasaules ūdens diena, klajā nāk Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules ūdens attīstības ziņojums. Iepriekšējos gados šie ziņojumi ir vēstījuši par ūdeni un klimata pārmaiņām, ūdeni un darba vietām, ūdeni un enerģiju. Šīgada, 2024. gada, ziņojums vēstīs par ūdeni labklājībai un mieram, uzsverot to: "kā drošas un taisnīgas ūdens nākotnes attīstīšana un uzturēšana ir labklājības un miera pamatā visiem un kā nabadzība un nevienlīdzība, sociālā spriedze un konflikti var pastiprināt ūdens drošību."

Sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, redzējām, kā Krievijas spēki mēģināja iznīcināt tos resursus, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīvi, - ūdens un energoapgāde. Vai tā ir, ka ne tikai militārie konflikti, bet arī jebkāda veida citas spriedzes automātiski atsaucas uz ūdeni? 

Sandis Dejus: Noteikti. 

Ūdens ir svarīgākā lieta mums ikdienā, un ar to ir gana vienkārši radīt dažādas emocijas un stresu cilvēku vidū, jo bez ūdens vairāk par trijām dienām izdzīvot nevari. Tādā veidā gan dažādu militāro konfliktu gadījumā tas ir viens no pirmajiem objektiem, ar ko droši vien ir jārēķinās, ka viņš būs pastiprināti jāaizsargā pret jaunajiem ļaudīm.

Gan arī tas ir fantastisks veids, kā veicināt savu finansiālo labklājību droši vien un meklēt risinājumus, kā izmantot šo resursu, bez kura neviens nevar iztikt savā labā un gūt papildus, iespējams, arī peļņu. 

Ne velti pasaulē ir ļoti daudz vietas, kur, piemēram, ir ūdens birža, kur lauksaimnieki ir spiesti saldūdeni iegādāties ūdens biržā par biržas cenu savu lauku apūdeņošanai, kas manuprāt, Latvijā ir kaut kas neiedomājams. Tomēr cilvēki pasaulē ir spiesti tā darboties, jo vienkārši ūdens pieejamība ir mazāka nekā pieprasījums.

Mēs varbūt bieži par to neaizdomājamies, bet tajā pašā laikā arī pieminētās tēmas par ūdens pieejamību, par klimatu noteikti arvien vairāk aktualizē jautājumu par ūdens drošumu, par cilvēces izdzīvošanas spējām, jo mums jābūt atbildīgiem par šo resursu, jāizmanto lietderīgi, efektīvi. Arī tam, ko mēs pēc tam novadām vidē, jābūt ir gana kvalitatīvi attīrītam, lai neradītu pēc tam nākotnē draudus jau nākošajām paaudzēm.

Iespējas tikt pie tīra dzeramā ūdens senatnē

„Cik veca civilizācija, tik sena arī problēma ar piesārņotu ūdeni,” tā, runājot par ūdens apgādi un dzeramā ūdens tīrību senatnē, teic medicīnas vēsturnieks un Jūrmalas muzeja pētnieks Mārtiņš Vesperis. Kopā ar viņu izsekojam  ūdens piegādes gaitai pilsētās, slimībām, kas radās no piesārņota ūdens, un dzērieniem, kas savulaik bija alternatīva slāpju dzesēšanai, gadījumos, ja tīrs ūdens nebija pieejams.

Saslaukas no miesnieku galdiem, mēsli, iekšas, asinis

Slīgst dubļos kucēnu līķi un smirdīgas brētliņas

Peld pa dubļainu straumi beigti kaķi  un rāceņu gabali.

Tādu nepievilcīgu ainu dzejas rindās uzbūra  angļu rakstnieks un satīriķis Džonatans Svifts  par Temzas upi Londonā 1710. gadā. Bet, domāju, līdzīgas ainas varēja rakstīt teju par jebkuru pilsētu tolaik.

Atceramies, ka dažus gadsimtus pirms Svifts rakstīja šīs rindas, tepat Rīgā  pilsētas iedzīvotāji savus atkritumus meta Rīdzenes upē, līdz upi smakas un netīrumu dēļ 1733. gadā aizbēra. Lai arī ūdens pievadīšanai pa caurulēm ir vairāk nekā tūkstošiem gadus sena vēsture, tomēr par tīru dzeramo ūdeni varam sākt runāt tik 19. gs. otrajā pusē, kad gan pieauga iedzīvotāju skaits pilsētās, gan arī  ļaudis masveidā inficējās ar holeras baktērijām, kas mājoja ūdenī. Kopā ar medicīnas vēsturnieku un Jūrmalas muzeja pētnieku Mārtiņu Vesperi ielūkosimies dzeramā ūdens tīrības vai netīrības vēsturē.