Mūsdienu cilvēkam ceļošana var šķist ātra un vienkārša, daļai sabiedrības pārvietošanas no vienas valsts uz otru ir ierasta ikdiena. Varbūt šķiet, ka ar privilēģiju brīvi ceļot esam lutināti tikai nesenā pagātnē. Vēsture stāsta ko citu: cilvēki aktīvi šķērsoja valstu un pat kontinentu robežas arī laikā, kad transporta līdzekļi bija lēni, šoseju vietā bija grūti izbraucami zemes ceļi un ceļojums varēja ieilgt vairākus gadus. Kā cilvēki ceļoja senatnē, vai ceļmalu krogus varam dēvēt par sava laika viesnīcām un cik droši bija doties cauri Eiropai karietē, atklāj Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece vēsturniece Marīte Jakovļeva.

"Patiesībā tas, ka cilvēki senatnē neceļoja, ir zināms aizspriedums, jo migrācija un cilvēku pārvietošanās notika jau no seniem laikiem. Jau antīkajā pasaulē bija diezgan liela interese ne tikai ar ceļošanu lietderīgos nolūkos, bet vienkārši, lai izzinātu pasauli un apskatītu kādus noteiktus pieminekļus. Faktiski tūrismā pirmsākumi meklējami jau antīkajā pasaulē," atklāj Mārīte Jakovļeva.

"Ja runājam par nedaudz tuvākiem gadsimtiem, par 16. - 18. gadsimtu, ko pazīstam kā agros jaunos laikus, tad var teikt, ka, protams, bija cilvēki, kas tālāk par savu ciemu vai savu pagastu nekad nav bijuši. Tajā pašā laikā cilvēku kustība bija daudz lielāka nekā mums liekas, jo cilvēki pārvietojās gan darba meklējumos, gan uz tirgiem veda savu produkciju," turpina pētniece.

"Kopš 16. gadsimta bija arī obligāts pienākums amatnieku zeļļiem ne tikai strādāt un apgūt amatu savā dzimtajā pilsētā, bet arī tika noteikti četri obligātie vanderēšanas jeb ceļojumu gadi pa dažādām citām valstīm, pilsētām un mācības pie meistariem. Prakses apgūšana ne tikai vienā vietā, bet faktiski jaunu tehnoloģiju un jaunu zināšanu apguve."

Mārīte Jakovļeva arī norāda, ka 16. gadsimtā līdz ar renesanses uzplaukumu izplatījās arī paražā, sevišķi augstākajās aprindās, muižnieku dēliem un arī valdnieku dēliem, doties pasaules izzināšanas ceļojumos beidzot kādu studiju posmu apmēram vecumā no 17 līdz 22 gadiem. Tāds  izzināšanas ceļojums, ko sauca par "lielo ceļojumu" jeb "kavalieru tūri".

""Kavalieru tūre" bija viens no augstāko aprindu izglītības obligātajiem pasākumiem, tas bija tiešām vērsts uz to, lai izzinātu svešas zemes, vingrinātos svešvalodās, faktiski tieši tāpat, kā tas notiek arī mūsdienās," norāda Mārīte Jakovļeva.

Taču tūrisms, kā to saprotam mūsdienās, nebija pārāk izplatīts, bet pasaules izzināšana, izglītošanās piederēja pie sevis cienoša augstāko aprindu cilvēka izglītības sistēmas, ja tu vēlējies, lai tiktu uzskatīts, ka esi izglītots un attiecīgi savām aprindām labi situēts cilvēks. Tā izplatījās "kavalieru tūres".

Senākos laikos ceļošana bija vairāk pieejama augstākajiem slāņiem, kā arī tirgotājiem, kas vajadzības spiesti devās ceļā, tāpat kā zemnieki devās uz tirgiem vai tika sūtīti muižnieku uzdevumā šķūtis pildīt. 

"Jau 18. gadsimtā, izplatoties apgaismībai, kad arī arvien vairāk universitātē studēja ne tikai augstāko aprindu, bet arī pilsētnieku, mācītāju un dažādu vidējo slāņu pārstāvji, arī viens otrs zemnieks varbūt, šī ceļošana pirms vai pēc studijām izplatījās arī pilsētnieku vidū," atzīst Mārīte Balode.

Protams, no praktiskā aspekta ceļošana šajā laikā bija pārbaudījums, jo nebija nedz dzelzceļu, nedz šoseju, cilvēki pārvietojās kājā, ar zirgiem, ar laivām, ar ratiem.

"Patiesībā visērtākais ceļošanas veids 16.- 18. gadsimtā bija pārvietošanās pa ūdeņiem, tātad ar kuģiem vai laivām. Pa sauszemi visērtāk bija pārvietoties ziemā, kad aizsala ūdens ceļi un arī purvainās vietas, un tad pārvietojas ar kamanām gan upju gultnēm, gan vienkārši pa iebrauktām vietām.

Gan vasarās, gan ziemās ļoti bieži zemes ceļi kļuva neizbraucami dažādu dabas kataklizmu dēļ. Ceļojums nebija viegla padarīšana," iepazīstina Mārīte Jakovļeva.

Laupītājus visvairāk varēja sastapt uz sauszemes ceļiem. Pārvietošanās pa ūdeni bija atkarīga ne tikai no kuģa drošības vai pirātiem, bet no vējiem, no dabas apstākļiem.

Ja ir labvēlīgi laika apstākļi, kuģis bija tas veids, ar kuru varēja sasniegt mērķi ātrāk. 1708. gada ceļojuma pasē minēts, ka kuģis izbraucis no Štrālzundes (Vācija), un jau pēc divām dienām ir atzīme, ka tas ir ieradies Daugavgrīvā. Apmēram 900 kilometru ir pārvarēti divās dienās.

Viduslaiku kartes

Ja mūsdienu cilvēkam iedotu viduslaiku karti, viņš ne tikai neatrastu ceļu, bet apjuktu neskaitāmos simbolos, kurus lieliski pārzināja viduslaiku ceļinieki. Kāda bija baznīcas loma sauszemes kartēs un kā ceļu atrada jūrnieki vairāk nekā pirms 500 gadiem, skaidro  vēstures zinātņu doktors, Austrumu pētnieks, Ekonomikas un kultūras augstskolas docents Imants Ļaviņš.

Zināms, ka viduslaikos sācies straujš pilsētu uzplaukums. Līdz ar to varētu šķist, ka viduslaikos attīstījušās arī pilsētu kartes ar ielu nosaukumiem un plānojumu. Taču sarunas iesākumā Imants Ļaviņš šo priekšstatu uzreiz kliedē. Par pirmajām kartēm kā par ceļa rādītājiem pārvietošanās nolūkos var minēt tā saucamās portelānu jeb jūras navigācijas kartes, bet atšķirīga aina vērojama sauszemes kartēs, un par to stāsta Imants Ļaviņš. 

Kartogrāfijas attīstībā līdz jaunajiem laikiem jeb zinātniski konstruētām kartēm noiets garš ceļš, un bez pamatojuma arī ieviesies uzskats, ka tā dēvētajos tumšajos viduslaikos cilvēki bijuši mazizglītoti, bez zināšanām, ka pētniekiem pieejamā informācija par Zemi bijusi kā par plakanu disku ar Jeruzalemi centrā un ka valdījusi Bībeles stāstu dominance. Imants Ļaviņš norāda, ka šo uzskatu jāmēģina mainīt, un līdz ar to jāsaprot, kādiem mērķiem pirmās kartes tika radītas.

Ļaviņa pieminētās Ebstorfas un Herefordas kartes izmēros ir aptuveni 3,5 x 3,5 metri, par karšu materiālu izmantota āda, viena karte nāk no Vācijas, otra - no Anglijas. Un tagad acu priekšā varam iztēloties Ebstorfas karti - pasaules ainu patiesībā caurvij Jēzus Kristus ķermenis. Kristus galva ir kartes augšpusē, un tā apzīmē Austrumus. Tur atrodama arī Ēdene. Kartes apakšā, kur attēlotas Kristus kājas, ir Rietumi. Kartes pašā centrā ir Jeruzaleme, un, atsaucoties vēsturnieka sarunas sākumā minētajam, Jeruzalemes gadījumā patiešām ir vērojami mēģinājumi jau attēlot kartogrāfiski Jeruzalemi kā pilsētu - ir gan mūris, gan sargtorņi. Vai kartē redzama arī Rīga? Jā, to var meklēt pie Kristus labās rokas.