Latvijas dabas fonds par 2022. gada dzīvotni ir pasludinājis pilsētu - cilveka radīta industriāla vide, kurā cilvēka diktētiem noteikumiem pielāgojušies arī dažādi augi un dzīvnieki. Pilsēta noteikti nav pirmā asociācija, ja domājam par dabu tās klasiskajā izpratnē. Taču pilsēta nav izolēta no dabas un arī tā ir mājvieta dažādām sugām. Kuras sugas spēj izdzīvot pilsētas skarbajos apstākļos un kāpēc dažkārt tieši pilsētas vide augiem un dzīvniekiem ir piemērotāka nekā vide laukos, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro botāniķe Latvijas dabas fonda pārstāve Rūta Sniedze-Kretalova.

"Pilsētā daba ir, un mums ir paveicies, ka mums ir zaļas pilsētas," atzīst Rūta Sniedze-Kretalova.

"Pilsētas var būt bioloģiski daudzveidīgākas, nekā industriāli lauksaimniecības apvidi, industriāli fabriku rajoni."

Latvijā 68% iedzīvotāju dzīvo pilsētās, un urbānās vides kvalitāte ieņem aizvien lielāku nozīmi cilvēku dzīvē. Daba pilsētā uzlabo cilvēku labsajūtu, mūsu fizisko un mentālo stāvokli, kā arī nodrošina dzīves vidi – attīra gaisu, ūdeni, augsni, regulē lietus ūdeni, dod ēnu karstā dienā. Līdzās cilvēkiem pilsētās mājo arī dažādi augi un dzīvnieki – var sastapt pārsteidzoši lielu dabas daudzveidību.

Līdz ar lauku industrializācijas pieaugumu, pilsētas arī kļūst par arvien nozīmīgākām teritorijām dabas daudzveidības saglabāšanai. Jau šobrīd pilsētās sastopamas dažādas dabas vērtības – var atrast gan dabisko pļavu augus, gan novērot aizsargājamos putnus, gan apbrīnot dižkokus. Pēdējos gados visā pasaulē arvien vairāk tiek domāts par dabas klātbūtni pilsētās, un arī Latvijā šis jautājums kļūst aizvien aktuālāks.

Gada bezmugurkaulnieks un gada kukainis

Vēžveidīgais, kas saritinās kā ezis, un skujkoku dižkoksngrauzis – vabole ar mēles mežģa vārdu, tā skatot fonētiski, var pieteikt šo tematu. Gada  bezmugurkaulnieks ir bieži un  daudzviet pamanāms  dzīvnieks – tā ir mitrene, savukārt gada kukainis ir rets eksemplārs.

„Viens no iemesliem skujkoku dižkoksgrauža izvirzīšanai gada kukaiņa statusā ir speciālistu darbs pie Latvijas Sarkanās grāmatas izdošanas jaunā redakcijā, jo pirms 20 gadiem, kad tika izdota pašreizējā Latvijas Sarkanā grāmata, informācija par skujkoku dižkoksngrauzi Latvijas faunā bija tik niecīga, ka šī vabole tika ierakstīts Latvijā izzūdošo sugu sarakstā. Šobrīd Latvijas entomologu zināšanas par skujkoku dižkoksngrauzi ir ievērojami uzlabojošās. Pēc 80 gadu pārtraukuma vaboles atkal no jauna ir atrasta dažādās Latvijas vietās,” saka viens no vadošajiem kukaiņu pētniekiem Latvijā un Latvijas entomoloģijas biedrības pārstāvis Kristaps Vilks.

Skujkoku dižkoksngauzis ir nakts kukainis, tātad  grūti pamanāms. Lai to ieraudzītu, jāmeklē kritalas un tās jāizgaismo ar kabatas lukturīti. Daudz vieglāk jebkurā gadalaikā ir pamanīt  dižkoku skujkoksngrauža izgrauztās "durvis" koku stumbros jeb izskrejas.

Ja vēlaties palīdzēt šī retā kukaiņa pētniecībā, lūgums fotografēt  pieminētas skujkoku dižkoksgrauža izskrejas. Kādas tās izskatās, to var aplūkot portālā dabasdati.lv ziņojumā par  gada kukaini un turpat arī var atrast informāciju par ši gada bezmugurkaulnieku – mitreni.

„Mitrenes ir visbiežāk redzētais "vēzītis", jo sastopamas visos sauszemes biotopos, arī cilvēku mājokļos, malkas šķūņos un neskartākos, ēnainākos pagalma nostūros. Visticamāk, tās izbiedējis, vai pats no tām reiz satrūcies ir katrs. Taču baidīties vai satraukties par savā ceļā sastaptu mitreni nav nekāda pamata,” teic  Vides risinājumu institūta pētniece, Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāve Rūta Abaja.