Seriāls "Černobiļa" pēdējā laikā licis daudz runāt par kodolenerģiju un ar to saistītām katastrofām. Seriāls ir mudinājis diskutēt gan par konkrēto katastrofu, kuras seku likvidēšanā piedalījās arī tūkstošiem cilvēku no Latvijas, par tās nodarīto postu, gan par kodolenerģiju kopumā. Kādam tas arī atsaucis atmiņā Padomju Savienības laiku un attieksmi pret drošību un cilvēka dzīvības vērtību, vēl citi gatavo atbildes seriālu par to, kā un kas notika savulaik Černobiļā. Ko esam mācījušies no šādām katastrofām, cik droši varam būt, ka līdzīgas katatrofas mūsdienās neatkārtosies un kā kodolenerģijas ieguve attīstīsies nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro kodalfiziķis Latvijas Universitātes kodoldalīšanas projekta koordinators Agris Auce.

"Pasaulē šobrīd kodolenerģiju iegūst kodoldalīšanās procesā, kā kodoldegvielu pamatā izmanto urānu un plutoniju, kas ir mākslīgs elements, ko iegūst no kodolreaktoriem," skaidro Agris Auce.

Kodoldalīšanās ir tehnoloģija, kas arvien tiek pilnveidota. Nākamajos 10 gados pasaulē plānots uzcelt vairāk nekā 50 jaunus kodolreaktorus, visvairāk Ķīnā, Bangladešā, Indijā, arī Ēģiptē. Eiropā Somija ir līderis šajā ziņa. Reaktorus plāno celt arī Krievija un Baltkrievija.

"Pasaule ir guvusi mācībās no Černobiļas katastrofas, ir Krievija mācījusies. Tāda veida negadījums droši vien nevarētu notikt, bet kā ikvienā industriālā objektā var notikt dažādi negadījumi," norāda Auce. Viņš min, ka lielākā mēroga negadījumi notiek hidroelektro stacijās. Tur ir notikuši milzīgi negadījumi ar vairākiem simtiem bojā gājušo, kodolreaktoros tādas katastrofas nav notikušas. 

Ja līdzīga katastrofa kā Černobiļā notiktu mūsdienas, būtu daudz operatīvāka informācija, kur ir radiācijas zonas, kāda ir radiācija. 

"Domāju, ka evakuācija notiktu ātrāk, labāk un organizētāk, tāpat, domāju, ka ir attīstījušas tehnoloģijas, kā šādas lietas sekas likvidēt. Daudz ātrāk un daudz labāk iespējamā negadījuma sekas tiktu novērstas," vērtē Auce.

Kodolsintēze - drošs un ilgtspējīgs enerģijas ieguves veids nākotnē

Brīdī, kad cilvēku skaits pasaulē pieaug, tāpat kā enerģijas patēriņš, ir jādomā par jauniem enerģijas ieguves veidiem, kas būtu pēc iespējas mazāk izsmeļami un arī droši. Šādu iespēju piedāvā kodolsintēze, ko tas īsti nozīmē un kādu labumu tā sniegtu, skaidro ķīmijas zinātņu doktore, vadošā pētniece Ķīmiskās fizikas institūtā Elīna Pajuste.

"Ja gribam sēdēt gaišās istabās, lietot mobilos telefonus un braukt ar mašīnām, mums jārēķinās, lai cik videi draudzīgs nešķistu enerģijas ieguves veids, kaut kādu iespaidu uz planētu tas atstāj," norāda Pajuste.

Plašsaziņas līdzekļos runāts par fosilo kurināmo un siltumnīcas gāzu izmešiem, saules un vēja enerģiju, kā arī hidroelektrostacijām. Un, lai gan varētu likties, ka kāds no nosauktajiem enerģijas ieguves veidiem ir dabai draudzīgāks, zināmas problēmas rada ikviens, piemēram, vēja ģeneratori nepatīk putniem, saules enerģija vairākās valstīs pieejama vien noteiktu periodu gadā, un pārējā gada posmā tāpat jādomā par ko citu, savukārt hidroelektrostacija tepat Latvijā savulaik aizsauca mūžībā dabas pieminekli Staburagu. Sekas ir no itin visa, tāpēc sarunu turpinām par kodolenerģiju, ar kuru saistīti ļoti pretrunīgi viedokļi.