Cēsu pilsētas pašā centrā, līdzās tūristu iecienītām ielām un apskates objektiem, atrodas divi nami, kas aiz savām sienām slēpj stāstus par vienu no smagākajiem Latvijas vēstures posmiem - divu režīmu okupāciju un to varu ne tikai pār cēsniekiem, bet administratīvi plašāku teritoriju. 23. augustā, kad Latvijā pieminām staļinisma un nacisma režīma upurus, Cēsīs, Pils ielas 12 nama pagalmā, pirmo reizi kopš valsts neatkarības atgūšanas durvis būs plaši atvērtas ēkai, kurā padomju okupācijas gados atradās čekas īslaicīgās aizturēšanas izolators. Godinot Latvijas valsts simtgadi, Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrība te iecerējusi līdz 2018. gada 23. augustam izveidot Latvijas okupāciju vēsturi skaidrojošu ekspozīciju, kas vēstīs par notikumiem Centrālvidzemē laika posmā no 1940. līdz 1957. gadam, par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām šajā laika posmā. Ekspozīcija "Sirdsapziņas ugunskurs" izgaismos okupāciju norises gaitu un vēstīs par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju uzdrīkstēšanos - daudzveidīgo pretošanos gan padomju, gan nacistiskajai okupācijai. Raidījumā Zināmais nezināmajā par ieceri stāsta ekspozīcijas kuratore Elīna Kalniņa.

Ekspozīcija sniegs tikai nelielu daļu informācijas par pretošanās kustību. „aisberga mazu daļiņu, jo nezināmā vel ir daudz, daudz precizējamā, atzīst Elīna Kalniņa.

Lielākā vērtība pašai – iespēja tikties. „Esmu gandarīta un lepna, ka bija iespēja satikties ar tās paaudzes cilvēkiem tajās situācijās, kurās viņi tad nonāca. Apbrīnoju un cienu šo cilvēku uzdrīkstēšanos un viņu vērtību sistēmu, līdz kādai mums vēl vajadzētu augt. Godaprāts, taisnīgums un brīvība, cieņa bija vērtības, par kurām cilvēki bija gatavi riskēt ar visu, kas viņiem ir un atdot dzīvību. Viņu piemiņas saglabāšana ir darbs, kas ir ārkārtīgi svarīgs,” vērtē Elīna Kalniņa.

Elīna Kalniņa arī mudina cilvēkus turpināt stāstīt stāstus, kas saistīti ar pretošanās kustību bijušajā Cēsu apriņķī un sazināties ar viņu, jo jauno ekspozīciju vienmēr būs iespēja papildināt ar īsu stāstu.

Labais un ļaunais cilvēkā

Mūžsens ir jautājums - kas liek cilvēkiem kļūt ļauniem un aukstasinīgiem un kas mudina būt līdzjūtīgiem un atsaucīgiem? Gadsimtiem ilgi jautājums par labo un ļauno un tā izcelsmi ir atvēlēts filozofiskām vai reliģiskām debatēm, taču pēdējās desmitgadēs arī citu jomu zinātniekiem ir izdevies nākt klajā ar secinājumiem par to, kāpēc viens cilvēks ir gatavs aukstasinīgi nogalināt, kamēr otrs riskēs ar savu dzīvību, lai kādu glābtu.

Abas šīs cilvēka uzvedības formas esot saistītas ar evolūciju. Spēja palīdzēt otram ir saistīta ar sadarbību sociālā grupā, turpretim spēja nogalināt vai kaitēt pretiniekam ir saistīta ar cīņu par resursiem.

Čikāgas universitātes psihologs Žans Desitī saka: “Cilvēks ir vissociālākā un visvardarbīgākā suga uz Zemes. Mums ir vajadzīgas šīs abas sejas, lai izdzīvotu.”

Taču, kas nosaka to, vai mūsos dominēs viena vai otra “seja”? Zinātnieki vairākas desmitgades pētījuši šo jautājumu un secinājuši - atslēga ir empātijā - tās esamībā vai trūkumā.

Empātija ir emocionāla spēja izjust, kā domā un jūtas otrs cilvēks un tieši empātija ir tā, kas, pēc zinātnieku domām, rosina mūsos līdzjūtību un izpalīdzību. Pētījumi liecina, ka vardarbīgai, psihiski nelīdzsvarotai un antisociālai uzvedībai raksturīgs empātijas trūkums un tie ir nervu darbības traucējumi.

Savulaik zinātnieki uzskatīja, ka maziem bērniem nav empātijas spēju un par to itin viegli varētu spriest, redzot bērnu dusmu uzplūdus. Taču nesenie pētījumi apstiprina, ka bērni izjūt empātiju ilgi pirms sāk runāt. Mājana Davidova, psiholoģe no Jeruzalemes Ebreju universitātes, kā arī citi zinātnieki pasaulē ir analizējuši mazu bērnu reakciju uz cita bērna raudām vai mātes ciešanām. Rezultāti norāda, ka lielākā daļa pusgadu vecu bērnu šādās situācijās reaģēs ar noraizējušos sejas izteiksmi, daži bērni pat cenšas fiziski pietuvoties un pieskarties raudošajam cilvēkam. Turpretim pusotru gadu vecs bērns empātiju izrāda, sniedzoties cietušo apskaut vai dodot tam savu rotaļlietu.

Taču - neliela daļa bērnu empātiju neizrāda un divu, trīs gadu vecumā sāk noliegt otra bērna sāpes vai pat aizrādīt par sāpju izrādīšanu. Sekojot šiem bērniem viņu pieaugušā dzīvē, pētnieki atklāja, ka tieši šiem cilvēkiem bija lielāks risks attīstīt antisociālu uzvedību un iekulties nepatikšanās.

Taču, kas to rada? Pētnieki uzskata - līdzīgi kā ar daudzām slimībām un traucējiem – pie vainas ir gan iedzimtība, gan audzināšana. Dvīņu pētījumi norāda, ka empātijas trūkumam ir spēcīga ģenētiskā komponente un to visbiežāk pārmanto no vecākiem. Taču pētījumā ar 600 bērniem, kuri dzimuši vecākiem ar antisociālu uzvedību, pētnieki atklāja, ka tie bērni, kas auga audžuģimenēs veselīgā un mīlošā vidē, retāk pauda antisociālu uzvedību, nekā tie, kurus audzināja bioloģiskie vecāki.

Pētnieki gājuši soli tālāk un mēģinājuši analizēt arī parādības, kad cilvēku aukstasinība pāraugusi genocīdā; izrādās genocīdam ir vairāki posmi - vispirms līderi norāda uz mērķa grupu, kas ir “citi, sliktie un svešie”. Apgalvojot, ka šī grupa rada draudus līdera atbalstītājiem, empātija pret pretiniekiem tiek zaudēta. Nākamais posms ir sabiedrības polarizācija – mērķa grupa tiek diskriminēta un pat fiziski novietota ārpus sabiedrības. Tad notiek fiziskā izrēķināšanās ar grupu.

Kāpēc to dara it kā psihiski veseli cilvēki? Pētnieki atzīst - tāpēc, ka cilvēka smadzenes spēj racionalizēt it kā neiedomājamas izvēles un rīcības. Kad Ruandas genocīda laikā hutu etniskās grupas vīri nogalināja tutsu grupas bērnus, vīrieši savu rīcību skaidroja ar to, ka šie bērni pieaugot radīs draudus viņu bērniem.

Šādi pētījumi nākotnē varētu ne tikai palīdzēt sabiedrībai preventīvi labāk izprast un mainīt antisociālu bērnu uzvedību, bet arī radīt treniņu programmas, kas ļautu mainīt cilvēka empātijas līmeni smadzenēs arī pieaugušā vecumā.