"Vēl ilgi jāgaida, lai tas kļūtu par visiem pieejamu pakalpojumu, ka varētu tā iesēsties kosmosa kuģīvun aizbraukt apkārt Zemes orbītai vai vēl tālāk, bet ceļojums kļūst arvien lētāks, ņemot vērā tehnoloģijas," iespējas izvēlēties doties ceļojumā kosmosā vērtē "StarSpace" observatorijas saimniece un portāla redaktore Anna Gintere.

27. septembris ir Starptautiskā tūrisma diena, tāpēc raidījumā Zināmais nezināmajā runājam par tūrismu, taču ne uz Zemes, bet kosmosā. Iespējams, kādam neprātīgāka fantāzija vai kvēlākā vēlēšanās ir redzēt Zemi no izplatījuma. Tā varētu arī piepildīties, jo nesen pēc veiksmīgi aizvadītas trīs dienu misijas uz Zemes veiksmīgi atgriezās pirmie astronauti-amatieri. Cik tuvu vai tomēr tālu esam no kosmosa tūrisma un cik sagatavotiem jābūt pašiem tūristiem, lai šādas misijas izdotos?

Anna Gintere norāda, ka kompānijas, kas nodrošina komerclidojumus kosmosā, strādās, ne tikai uzlabojot tehnoloģijas, bet arī motivējot cilvēkus interesēties par iespēju doties kosmosā. Protams, vispirms kosmosā ceļot varēs tie, kam nauda mērāma miljonos un miljardos un pasaulē šādu cilvēku nav mazums. 

"Mēs, kam šādas naudas nav, varam cerēt, ka lidojumi paliks lētāki ar laiku, varbūt būs loterijās, būs iespējas piedalīties, varbūt būs iespēja paveikt kādu kārtīgu labu darbu un par to tev pateiks paldies šāda lidojuma formātā. Cerības nevajag atmest," uzskata Anna Gintere.

Bet biļetes pirmajam ceļojumam uz Mēnesi, kas varētu būt jau pēc pāris gadiem, ir pārdotas

"Atrašanās starptautiskajā kosmiskajā stacijā varētu būt pats episkākais variants, ko varētu vēlēties. Tas arī maksās episkāka. Ja cilvēkam gribas savā dzīvē tādu paliekošu iespaidu, lai pēc tam varētu teikt, ka esmu bijis visur, kur vien cilvēks var nokļūt, kosmiskā stacija varētu būt pats tālākais un augstākais mērķis, ko sasniegt," atzīst Anna Gintere.

Ja pieaugs komerclidojumu skaits kosmosā, jārēķinās arī ar izmešu daudzuma pieaugumu.

"Noteikti palielinās izmešu daudzumu atmosfērā, jo viens tāds starts ir iespaidīgs ne tikai tajā, cik resursu tiek ieguldīts, lai lidojumu realizētu, bet arī izmešu, kas rodas, lai lidojums notiktu, ziņā tas esot iespaidīgs skaitlis," norāda Anna Gintere.

"Kamēr runājam par vienu startu gadā, tas neko īpaši nemainīs un nejutīsim. Tiklīdz tas kļūs plašāk pieejams, noritēs vairāki starti gadā, sasniegs desmit lidojumus un pat pārsniegs, tad jāskatās, kā ir ar izmešu jautājumu un resursu patēriņu, cik tas ir saprātīgi un loģiski tikai tāpēc, lai paskatītos uz Zemi no augšas."

Astronomijas amatieri nāk talkā profesionāļiem

Nu jau par ikdienas ieradumu kļuvis tas, ka cilvēki sociālo tīklu vietnēs labprāt dalās ar saviem vērojumiem dabā un ar fotogrāfijām par kādām parādībām labprāt iepazīstina arī meteorologus. Tādā veidā profesionāļi iegūst jaunus faktus un plašāku redzējumu par dabas procesu izplatību. Un daudz ir arī astronomijas amatieru, kuri tieši tāpat pievēršas kosmosa novērojumiem, un dara to gan sava prieka pēc, gan lai nāktu talkā profesionāļiem. Par galvenajiem virzieniem, kuros astronomijas amatieri darbojas, saruna ar Latvijas Astronomijas biedrības projektu vadītāju Mārtiņu Gillu. Kā pirmos divus amatieru darbības virzienus viņš nosauc mazo debess ķermeņu – asteroīdu un komētu – novērojumus, kā arī maiņzvaigžņu uzraudzīšanu.

Lielzeltiņa observatorija ir vieta, kurā notiek vissistemātiskākie amatieru novērojumi Latvijā, un pie mums iegūtā informācija nonāk kopīgā datubāzē starptautiskā mērogā. Tas ir uzskatāms piemērs, ka var veikt novērojumus, kas dod ieguldījumus lielajai astronomijai. Kā vēl vienu astronomijas amatieru virzienu, kas īpaši attīstījies pēdējos gados, Mārtiņš Gills norāda asteroīdu okultācijas.

Septembra vidū Jupitera sadursmi ar otru debess ķermeni fiksējuši amatieri visā pasaulē, un tas uzskatāms tikai par astoto novēroto triecienu uz šīs planētas kopš pirmās reizes. Tas saistīts ar jau pieminēto amatieru spēju šo mirkli patiešām fiksēt, ne tikai ieraudzīt, lai gan sadursmju ar objektiem Jupiteram gada laika varētu būt krietni vairāk. Pirmais lielais Jupitera trieciens ar komētu novērots 1994. gadā, un vēsturē tas iegājis kā pirmais novērojums par divu ķermeņu sadursmi Saules sistēmā. Par novērojumiem tolaik Mārtiņam Gillam ir arī personīgs stāsts.