Covid pandēmija ir izgaismojusi vienu no mūsu sabiedrības īpatnībām spilgtāk nekā jebkurš cits notikums līdz šim. Šis fenomens ir ārkārtīga sabiedrības sašķeltība teju ikvienā jautājumā. Ar atšķirīgiem viedokļiem un dažādām patiesībām ir pilni sociālie tīkli un tie sniedzas pāri vakcinēšanās un epidēmijas jautājumiem. Tie skar gan 5G tīklu, gan vēlēšanas, pat mūsu planētas forma ir apspriesta. Vai tas nozīmē, ka dzīvojam laikā, kad ikviens viedoklis pretendē uz patiesību, pilnīgi degradējot simtiem gadu kaltos zinātnes pierādījumos bāzētos principus un vai tas nozīmē, ka šie viedokļi ir jācenzē – jādzēš un jābloķē, analizē Dezinformācijas izmeklētāja Baltijas valstīs digitālajā izpētes laboratorijā "DFR-Lab" Nika Aleksejeva un komunikācijas zinātnes doktore, biznesa konsultante Olga Procevska.

Britu zinātnieki mudina necenzēt tādus ierakstus sociālajos tīklos, kas balstās nepatiesos faktos vai pseidozinātnē. Tā vietā labāk izveidot algoritmus, kas neļauj šim saturam sasniegt lielu auditoriju un pelnīt. 

Nika Aleksejeva atzīst, ka nevajag cenzēt ierakstus sociālos tīklos, arī ne līdz galam pārbaudītai kvalitatīvai informācijai ir vieta informatīvajā telpā.

„Ir nepieciešams saglabāt vārda brīvību, vienlaikus darot visu, lai uzlabotu informācijas kvalitāti,” norāda Nika Aleksejeva.

Zinātnē visu laiku kaut kas mainās, kas ir bijusi patiesība vakar, var mainīt rīt.

„Saprotu vēlmi cenzēt, jo arī pašu kaitina visas muļķības, kas jālasa. Bet tas ir neefektīvi un kaitīgi zinātnei,” atzīst Olga Procevska.

„Neefektīvi, jo dezinformācija ir kā upe, ja noslēdz vienu gultni, tā atradīs citu un vienalga aizplūdīs pie cilvēkiem, kas to informāciju meklē. Kaitīga tajā ziņā, ka tas nerespektē zinātnes procesu, kas ir tāds, ka iepriekšējās patiesības visu laiku tiek izaicinātas un diezgan bieži tiek pierādīts pretējais. Kas bija absolūti zinātniski šķietami pierādīts un cieta patiesība vakar, var izrādīties nepatiesība rīt. Ko tad mēs darīsim, cenzēsim katru iepriekšējo?”

Viņa vērtē, ka saprātīgākais risinājums ir izglītot cilvēkus, mācīt kritisko domāšanu, lai dezinformācija, kas ir publiskajā telpā, atrod mazāk dzirdīgas ausis, kā tas ir šobrīd.

Olga Procevska uzskata, ka satura marķēšana, norādot, kā kādi tvīti vai video ir pseidozinātniski, ir neefektīva un izdara zinātnei lāča pakalpojumu, no sazvērestību teoriju piekritēju viedokļa: ja zinātnei ir vajadzīga politiska aizmugure, tā zinātne ir vāja, tur ir kaut kāda problēmā. Tas vēl vairāk diskreditē zinātni.

„Par cenzūru maldīgi uzskata, ka faktu pārbaudītāji nodarbojas ar cenzēšanu. Tā nav. Ja pieņemam, ka ir tiesības būt dezinformācijai informatīvajā telpā, un ir faktu pārbaudītāji, tās ir tādas pašas tiesības,” atzīst Nika Aleksejeva. „Tā ir normāla diskusija, ko cilvēki, kam pārmet dezinformāciju, uztver saasināti un sūdzas par to savai auditorijai.”

Nika Aleksejeva skaidro, ka cenzēšana ir tas, kā strādā tradicionālie mediji - ir redaktors, kāds „vārtu sargs”, kas nosaka, kāda informācija nokļūst publiskajā telpā. Mūsdienās, ja runājam par sociālajiem tīkliem, to dara algoritmi. Informācija mērķtiecīgi tiek nodota cilvēkiem, atbilstoši viņa interesēm, kā cilvēks to nemaz nevar izdarīt.

„Jautājums, kā algoritmam vajadzētu ierobežot kādas informācijas parādīšanos. Algoritma uzdevums ir piedāvāt saturu, kas patīk. Tas var būt arī saturs, kas izraisa dusmas smieklus, pārsteigumu. Kaut kas jauns, kaut kas nedzirdēts, tāpēc arī rodas stāsti, kas neatstāj vienaldzīgu un sociālajiem tīkliem tie ir izdevīgi,” norāda Nika Aleksejeva. „Jautājums, vai tam tā vajadzētu turpināties. Ja uzraugām un regulējam medijus, vai tāpat nevajadzētu uzraudzīt arī algoritmu darbību? Varbūt sociālajiem tīkliem jābūt algoritmiskai atbildībai?”

Facebook sadarbojas ar faktu pārbaudītājiem. Saturu nenoņem no platformas, tikai parādās uzraksts, ka tas ir maldinošs vai manipulatīvs. 

Daudzi, kas Latvijā bijuši marķēti ar šādu atzīmi, aicina cilvēkus pāriet uz citām platformām, piemēram, Telegram, kur šādas kārtības nav.

„Algoritmi ir relatīvi jauna lieta, bet ticība sazvērestībām un nepatiesībām ir veca kā pasaule. Cilvēki vienmēr ir stāstījuši šādus stāstus, un, visticamāk, tā ir daļa no tā, kā strādā mūsu prāts. Mūsu prāts meklē sakarības tur, kur to nav, mūsu prāts grib interesantus stāstus un barojas no tā, kā baktērijas no cukura. Mūsu prāts domā, ka mūs visu laiku kāds ved ap stūri un jāatrod kāda patiesība,” atzīst Olga Procevska. 

Viņa ir skeptiska par satura marķēšanu, jo uzskata, ka tie kas grib, atradīs marķētu vai nemarķētu saturu tajā vai šajā platformā.

„Ppat tad, ja algoritmi dara, kā mēs gribētu, tie vienalga paliek nepārredzami, tā ir necaurspīdīga sistēma, kas darbojas pēc biznesa loģikas lielā mērā. Tas joprojām paliek problemātiski. Domāju, ka risinājums ir nevis informācijas piedāvātāju pusē, bet patērētāju pusē, proti, informētāks, gudrāks, kritiski domājošāks patērētājs mūs varētu glābt,” bilst Olga Procevska.

Neitrāla un objektīva žurnālistika mūsdienās

Ja mēs paraugāmies uz dažiem pēdējā laika notikumiem, piemēram, bēgļu krīzi uz Baltkrievijas un Polijas robežas, militārajiem konfliktiem Ukrainā vai arī nogurdinošo Covid-19 pandēmiju, tad šos notikumus mēs simboliski varētu salīdzināt ar virpuļviesuli. Tie traucas cauri sabiedrībai, paraujot līdzi virkni emociju, un ļoti bieži šajā virpulī tiek ierauti arī mediji un žurnālistika, precīzāk izsakoties, - cilvēku skatījums uz medijiem. Aktuālo notikumo kontekstā medijiem piedēvēti daudzi apzīmējumi, tie saukti par “valdības ruporu”, daļa teiktu, ka mediji ir uzpirkti un tie nav ne uzticami, ne objektīvi, ne arī neitrāli.

Šiem apzīmējumiem arī pievēršamies sarunā, lai saprastu, vai un cik lielā mērā žurnālistika var būt neitrāla un ko nozīmē objektivitāte. Stāsta Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs. Viņš norāda - jautājumus par to, ko žurnālistika var dot sabiedrībai un ko sabiedrība sagaida no žurnālistikas, aktualizē pat ne tik daudz viens konkrēts notikums vai krīze, tie drīzāk ir pastāvīgi jautājumi, arī šobrīd.

Novērojams, ka dažkārt kopā tiek sajaukti vārdi “uzticams, objektīvs, neitrāls” medijs, lietojot tos kā sinonīmus, lai gan katrs apzīmē ko atšķirīgu. Piemēram, ja runājam par uzticamību, tad nesens Baltijas Mediju izcilības centra pētījums apliecinājis, ka pandēmijas laikā Baltijas valstu iedzīvotāji sabiedriskos medijus atzinuši par uzticamāko informācijas avotu, bet Latvijā no visām trim Baltijas valstīm uzticība sabiedriskajiem medijiem ir zemākā.

Jānis Buholcs norāda, ka objektivitātes jēdziens kopumā ir ļoti diskutabls. Ja pieturamies pie definīcijas, tad objektīvs - tas nozīmētu kaut ko tādu, kas atbilst īstenībai un ir patiess. Un te rodas jautājums - vai mēs, būdami cilvēki, katrs ar savu pieredzi un vērtību sistēmām vispār varam kaut ko objektīvi pieredzēt? Tāpēc svarīgi paturēt prātā principu, pēc kura mediji darbojas.