Tuvākajā laikā klajā nāks valodnieku radītais "Latviešu valodas dialektu atlants". Tā pirmajā sējumā simts kartēs redzams, cik daudzveidīga un bagāta ir latviešu valoda, kādās izloksnēs runā cilvēki Latvijā, kā darinām vārdu un kā mūsu valodas dialekti un izloksnes mainās. Kādas pamazināmās formas ir vārdam "medus" dažādās Latvijas vietās un kā Kurzemē loka lietvārdus? Iepazīstam savas valodas bagātību kopā ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošo pētnieci Annu Stafecku un ši institūta zinātnisko asistenti Aneti Ozolu.

Atlantam materiāli vākti jau no 20. gadsimta 30. gadiem, bet intensīvi pēc Otrā pasaules kara. Anna Stafecka skaidro, ka vispirms bija jāizstrādā programma, kas iznāca 1954. gadā, un vadoties pēc tās pētnieki vāca materiālus visos pagastos pēc 1939. gada iedalījuma. Tie bija 512 pagasti, bet runātāji bijuši 500 pagastos. Vairāk nekā 600 jautājumu, lai izjautātu vietējos izloksnes runātājus. Ne katru reizi tas bijis veiksmīgi.

Bet rezultātā atlants ir tapis, ir bijis daudz diskusiju, kādam tam jābūt, ir mainījušās vairākas valodnieku paaudzes.

Rīdzinieku valoda visduslaikos

Laikā, kad Rīga ietilpa Hanzas savienībā, pilsētā dominējošā bija lejasvācu valoda, to lietoja kā universālu saziņas līdzekli, līdzīgi kā mūsdienās angļu valodu.

„Laba diena! Sakiet lūdzu, kur te ir ādmiņa darbnīca?”

„Redziet, tur uz stūra, kur nauda mijēja veikals, paiesit tam garām, tad nākamā iela pa kreisi un tur jau pēc smakas sajutīsit.”

Nē, droši vien tādi dialogi 14. vai 15. gadsimta Rīgas ielās nerisinājās, ne  valodas, teikuma  formas ziņā. Vai mums vispār ir kāda nojausma, kas skanēja Rīgas ielās laikā, kad mūsu galvaspilsēta bija Hanzas savienības sastāvā, jautāju maģistrantūras studentam Bernardam Kudiņam no Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Ģermānistikas nodaļas.

Runājot par tā laika valdošo viduslejasvācu valodu, tās atskaņas ir dzīvas aizvien  latviešu valodā. Kā pagājuša gadsimta sākumā raksta literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts,  no lejasvācu izloksnes latviešu valodā ir pārnākuši tādi vārdi kā ziepes, klints, meija, bise, ķēniņš, stūre, kruķis, āmurs.

Bernards Kudiņš kopā ar kolēģiem pēta Rīgas pilsoņu runas jeb „bursprakes”-  tie ir rakstīti teksti, kurus var nosaukt par tādiem kā kārtības noteikumiem un  pilsētas tiesībām. Sākotnēji šādi dokumenti tika rakstīti latiņu valodā, bet Hanzas savienības laikā to pakāpe niski nomaina viduslejasvācu valoda.