Kurš gan nav dzirdējis par to, ka veselam un stipram organismam nepieciešami vitamīni. Bet cik daudzi ir arī dzirdējuši to, ka vitamīni mēdz nodarīt vairāk slikta, nekā laba. Kā tad tad īsti ir un kur šajos pretrunīgajos apgalvojumos meklējama patiesība?

Aizvien vairāk ārstu un pētnieku norāda, ka vitamīnu lietošana ir pārvērtēta. Vienlaikus, vitamīnu un uztura bagātinātāju ražošana ir nopietna industrija. Vai patiešām varam teikt, ka itin labi varam iztikt bez vitamīniem? Par to, kādi pētījumi šajā laukā veikti un cik tad daudz zinām par dažādu vitamīnu iedarbību uz mūsu organsimu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes Farmācijas fakultātes Farmācijas ķīmijas katedras vadītāja docente Inga Urtāne un uztura speciāliste, uzturzinātnes maģistre Ksenija Andrijanova.

Mītu par vitamīnu lietderību un izmantojumu ir daudz, tajā pašā laikā nevajag novērtēt par zemu vitamīnus, bet jāzina vieta, laiks un pareizais veids to uzņemšanai.

"Ir jābūt piesardzīgiem un arī pārliecinātiem par to, ko darām, ja nepieciešams konsultēties ar citiem, ne pašiem pieņemt lēmumus," atzīst Inga Urtāne.

"Neiekrist reklāmas slazdos, klausīties ārstu, nevis televizoru, žurnālu vai cilvēku bez medicīniskās izglītības," norāda Ksenija Andrijanova. Viņa arī bilst, ka javeic asinsanalīzes, tas parādīs, kas organismā trūkst, būs pamats vitamīnu lietojumam.

"Nav konkrētas definīcijas, kas apliecinātu, no cik vitamīnu kopuma sākas  multivitamīni. Tas ir vairāk mārketinga jēdziens, tas nav zinātnē balstīts," skaidro Andrijanova.

Urtāne bilst, ka no ražotāja atkarīgs, cik vitamīnu kopuma viņš savu piedāvājumu nosauc par multivitamīnu.

"Organismā, lai vitamīns veiktu savu funkciju, bieži ir svarīga vide, kādā nokļūst. Varbūt ne kombinācija, bet vide organismā, ko varam izmainīt ar dažādiem citiem faktoriem," vērtē Urtāne.

"Vitamīnus nav iespējams pārvērtēt, bez tiem nav iespējama normāla organisma funkcionēšana. Es ieteiktu diferencēt vitamīni un uztura bagātinātāji, jo vieni atrodas dabiski pārtikā.

Vitamīni, kas ir pārtikā ir viennozīmīgi nepieciešami, arī pārdozēt ir grūti. Uzņemot vitamīnus ar uztura bagātinātājiem, ir liela iespēja, ka uzņemam nevajadzīgus, pae daudz, tie var būt toksiski pārāk lielās devās. Bieži cilvēki šos vitamīnus uzņem diezgan bezjēdzīgi," uzskata Andrijanova.

Viens ir, ka analīzes rāda, ka trūkst, piemēram, D vitamīns, bet otrs,ir modes jautājums,  ko ieteica kāds influenceris, draudzene, uzrunāja reklāma, iegādāties un lietot bez mērķa un nolūka.

"Būtu jāatbild uz jautājumu, kad lietot vitamīnus, nevis, vai lietot vitamīnus. Tas atkarīgs no situācijas un cilvēka veselības," turpina Andrijanova.

"Vitamīnu pārdozēšanas risks ir daudz augstāks un var attīstīties, ja vienlaikus lietojam vairākus vitamīnu preparātus vienlaicīgi. Tas diemžēl nav retums," skaidro Urtāne. Mēdz būt, ka cilvēks vienlaicīgi lieto līdz pat 16 dažādiem uztura bagātinātājiem.

"Cilvēki šodien dzīvo bailēs, ka kaut kā var nepietikt, to risinām, nevis, ēdot vairāk augļus un dārzeņus, bet skrienot uz aptieku pēc tabletes," vērtē Adrijanova.

C vitamīns - pirmais rūpnieciski ražotais vitamīns

C vitamīnu mākslīgi sintezēja pagājušā gadsimta 20. gados un desmit gadus vēlāk sākās tā rūpnieciskā ražošana arī Latvijā. Šī vitamīna lietderību un nepieciešamību 30. gadu presē atzina arī profesors Augusts Kirhenšteins. Par vitamīnu atklāšanas vēsturi pasaulē un Latvijā stāsta medicīnas vēsturnieki, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālisti Juris Salaks un Ieva Lībiete.

”C vitamīns priekš pāris gadiem vēl bij gluži nepazīstama viela, bet tagad tā noslēpums jau pilnīgi atrisināts. Pretskorbutiskais C vitamīns ir samērā vienkārša organiska viela, kas pieder pie cukuru grupas. Sevišķi daudz viņa ir melnajās jāņogās (upenēs), apelsīnos un citronos, tomātos, kartupeļos, nierēs, paprikas pākstīs. No beidzamām vien jau ir iegūts ap 400 g tīra C vitamīna. Askorbīnskābe ir visaktīvākais no visiem līdz šim pazīstamiem šā vitamīna preparātiem un šo īpašību uzglabā arī pēc daudzkārtīgas pārkristallizēšanas. Askorbīnskābi cilvēkam vajag 25-50 miligramus dienā. Ja cilvēks šo daudzumu nedabū, tad organismā parādās slimības pazīmes, un beidzot nāk saslimšana ar skorbutu. Sintētiskais C vitamīns ir gluži tāds pat kā dabīgais, tas dziedina skorbutu,” tas par C vitamīnu rakstīts laikraksta „Burtnieks” 1930. gada 1. decembra numurā.

Tikai pagājušā gadsimta sākumā parādās termins vitamīns. Šo vielu no kviešu dīgstiem 1911. gadā izdalīja poļu izcelsmes amerikāņu bioķīmiķis Kazimirs Funks, kas to nosauca par dzīvības amīnu jeb vitamīnu. Tas bija B1 vitamīns. Lai arī jau 18. gadsimta vidū tika publicēts traktāts pa cingu, proti, slimību, ko izraisa ilgstošs C vitamīna trūkums organismā, un traktātā ir teikts, ka svarīgi ir uzturā lietot citrusaugus un zaļus dārzeņus, pagāja aptuveni 170 gadi, līdz tika noskaidrots, kas tad ir tās vērtīgās uzturvielas, kas pasargā no cingas jeb skorbuta un citām ar vitamīnu trūkumu saistītām kaitēm.

Iesākumā C vitamīnu varēja iegādāties tikai aptiekās un dažviet to pārdeva tikai kā recepšu medikamentu, nedaudz vēlāk, pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, vitamīnus kā pārtikas piedevas sāka tirgot arī lielveikalos.