Raidījuma Dialogi viesis ir populārais igauņu dzejnieks Contra (īstajā vārdā Marguss Konula, 1974), viņš ir labi pazīstams arī Latvijā. Contras dzejoļi Guntara Godiņa atdzejojumā iznākuši 2009. gadā krājumā „Abi labi”, ko izdeva Jāņa Rozes apgāds.

Abu dzejnieku tikšanās notika Rīgā aprīļa sākumā pirms skrējiensoļojuma Rīga – Valmiera. Contra bija ieradies Rīgā, lai veiktu 107 kilometrus garo skrējienu. Dzejnieks ir arī aizrautīgs futbola fans.

Pirms pāris gadiem Contra sāka mācīties latviešu valodu un atdzejot Eduarda Veidenbauma dzejoļus. 2014. gadā viņa lieliskajā tulkojumā iznāca latviešu klasiķa dzejas izlase, par kuru Contra saņēma Igaunijas un Latvijas Ārlietu ministriju Tulkotāju balvu. Contra turpina atdzejot latviešu dzejnieku Arvja Vigula, Kārļa Vērdiņa, A. Zariņas un citu autoru darbus. Viņš ir uzrakstījis vairākus dzejoļus latviešu valodā.

Igaunijā Contram ir iznākuši gandrīz trīsdesmit dzejoļu krājumi, dzejas un prozas grāmatas bērniem, viņš ir vairāku dziesmu tekstu autors, bieži uzstājas ar lasījumiem dzejas festivālos, dažādos pasākumos, televīzijā un radio.

Contras dzejai raksturīgs humors, ironija, paradokss, valodas spēles. Viņš bieži izmanto un apspēlē sen zināmus izteicienus un parafrāzes, raksta arī īsus un asprātīgus dzejoļus. Piemēram:

 

Pasaki man kas ir tavs draugs

un es pateikšu

kas ir mans draugs

 

***

tāda elitāra valoda

lībiešu

 

parasts lībietis

nesaprot ne vārda

 

***

latvju meitenes

ir daudz smukākas

par latvju zēniem

 

Bet tā skan visiem zināmais Eduarda Veidenbauma dzejolis „Kā gulbji balti padebeši iet...” igauniski Contras atdzejojumā.

Kui luiged valged pilved mööduvad.                                   Kā gulbji balti padebeši iet,

Ah saaksid vaid mu kaasa viia nad:                                    Tiem vēlētos es līdza tāļu skriet—

Nii kaugele, kus talve polegi,                                               Tur tāļumā, kur ziemas nepazīst,

Kus jäävalt õitseb roos – ei koolegi.                                   Kur rozes mūžam zied un nenovīst.—

Miks asjata lootust küll tulvil on rind?                               Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?

Kord lootuskiir mädaneb maapõues tülkas;                    Met projām reiz cerības tumšajā kapā:

Ei päikesemaa oota, surelik, sind.                                      No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,

Pead elama pisaraist vettinud mülkas,                              Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,

Kus ahelakolin ja kirveste kulg                                            Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,

Ei vaibu – ja näljaste orjade ulg,                                         Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,

Kus toores jõud üle käib nõrgema tõest,                         No stiprākā samīts, vājāks kur lūst,

Verd, higi kus voolab kõik päevad kui jõest.                    Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.