Kā Edgars Kauliņš jeb Kauliņtēvs pasargājis savus kolhozniekus no izvešanas 1949. gadā

Meklējot deportāciju glābēju atstātās pēdas, par ko stāstījām 23. marta raidījumā Īstenības izteiksme, nemitīgi skanēja stāsts par Edgaru Kauliņu, kolhoza “Lāčplēsis” vadītāju. Leģenda vēsta, ka viņš nav pieļāvis, ka izved kādu no viņa cilvēkiem, un teicis, ka lai ved viņu, jo viņam nav ko izvest. Cik tā ir leģenda, cik patiesība? Un, ja patiesība, kā to varēja paveikt, Edgars Kauliņš viens pats? Atbildes meklējot, vispirms ceļš ved uz Valsts arhīvu.

Pagaidām ziņas, kas apliecinātu Edgara Kauliņa lomu 1949.gada deportāciju laikā, ir skopas – cilvēku nostāsti, dažas publikācijas presē. Valsts arhīva pētniece Aija Kalnciema šo to ir atradusi.

“Šeit ir Kauliņa personas lieta. Viņas ir vairākas, bet es esmu paņēmusi divas no nomenklatūras kartotēkas. Viņš ir nomenklatūra, jo kolhoza priekšsēdētājus iecēla caur Ogres rajona partijas komiteju, tālāk apstiprina Centrālā komiteja,” stāsta Kalnciema.

Padomju laika kartona mapē iešūtas ar rakstāmmašīnu rakstītas atsauksmes, uzziņas, avīžraksti un citi dokumenti par Edgaru Kauliņu. Dokumenti pārsvarā krieviski. Bet tiem pa vidu arī paša Kauliņa rakstīta autobiogrāfija.

Dodoties tālāk pa pēdām patiesībai par Edgara Kauliņa lomu lielvārdiešu pasargāšanā no represijām, ceļš ved uz Andreja Pumpura muzeju Lielvārdē, kas pēta un glabā novada vēstures liecības. Pirms dažiem gadiem 110. jubilejā Kauliņam muzejā bija veltīta izstāde – ar dokumentiem, dažādiem priekšmetiem, vēstulēm. Viņa loma 1949. gada deportācijās gan nav pētīta.