LSM ziņās: Kāda māksla šobrīd vispār ir iespējama? Saruna ar krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu

Krievu kino un teātra režisors Kirils Serebreņņikovs pēc tam, kad pēc 2014.gada Krimas aneksijas kritizēja Putina režīmu, Krievijā pret viņu vairāku gadu garumā turpinājās tiesas prāvas. Viņš vairāk nekā divus gadus pavadīja mājas arestā, no kurienes iestudēja izrādes Avinjonas festivālam, operas,  uzņēma filmas, kuru pirmizrādes notika Kannu kino festivālā bez iespējas tās apmeklēt. Šī gada pavasarī Serebreņņikovam apsūdzības tika atceltas, un viņš aizbrauca no Krievijas.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu  par to, kāda māksla šobrīd vispār ir iespējama, kur meklējami cēloņi Krievijas armijas cietsirdībai Ukrainā un to, kas notiks Krievijā.

"Es katrā ziņā neuzskatu, ka tie cilvēki, kurus ietekmē propaganda, ka viņi ne pie kā nav vainīgi. Ja tev katru dienu teiks, ej nogalini, ej, brāl, galē nost. Varbūt mūsos ir kaut kāds tur aizsargmehānisms, kas neļauj, paņem nazi un nogalināt tuviniekus, nu ir taču kaut kāds aizsargreakcijas. Es domāju, ka civilizētiem cilvēkiem šādām reakcijām būtu jābūt," atzīst Kirils Serebreņņikovs.

Bet no kurienes tas ļaunums? 

Serebreņņikovs: Es domāju, ka tas ir no nabadzības, viss rodas no nabadzības, cietsirdība ļoti bieži rodas no nabadzības. 

Bet tie, kuri būvē kara stratēģijas, nav nabagi. 

Serebreņņikovs: Mēs jau runājām par tiem, kuri izpilda, un  vairākumu, kas viņus atbalsta. Viņi ir nabadzīgi. Bet šie savukārt risina kaut kādus savus jautājumus.

Es nezinu, kas var likt cilvēkam sākt slepkavniecisku karu, man uz to ir kaut kāda bloķēšanās. Es nesaprotu, kā iespējams realizēt vardarbību, apgalvojot, ka mēs bijām spiesti tā rīkoties. Ziniet, es viņu nogalināju, jo bijusi spiests tā darīt. Nu kā? Es tiešām nesaprotu. 

Vairākkārt esat teicis, ka sevi uzskata par Krievijas patriotu. Ko tagad nozīmē būt Krievijas patriotam? 

Serebreņņikovs: Es neesmu patriots tai varai, kura tagad ir Krievijā.

Es esmu tās Krievijas patriots, kuru raksturo valoda, kultūra. Tie gudrie, smalkie cilvēki, kurus es zinu Krievijā. Daba, mūzika, teātris, kino, kas mani veidoja. Es esmu tās Krievijas patriots. Tā Krievija, kas ir nabadzīga, nepievilcīga, arī tā man izsauc līdzi jušanu. Es ne tikai pazīst augsto sfēru Krieviju. Augstā kultūra, augstā mūzika, ar to viegli būt Krievijas patriotam. Bet atrast kaut ko tajās nepievilcīgajās pilsētās, cilvēkos, kuros ir pazemība un labais, kaut kas īsts, es to vienmēr esmu tur redzējis.

Ja ar šiem cilvēkiem ir notikusi tā katastrofa, ka viņi būtu sākuši atbalstīt slepkavības, man tā ir liela traģēdija, kaut kāds ticības zudums. Nu, varbūt vārds ticība nav pareizais. Katrā ziņā tāds pasaules ainavas sabrukums, kāds man bija pirms tam.

Es šo zemi iemīlēju tās augstajās izpausmes formās un centos arī caur citām lietām mēģināt rast, radīt kādu citu skaistumu, meklēt tajā visā skaistumu. Arī neizskatīgajā, pieticīgajā, jnovalkātajā, ne tajā, kas ir varens. Nu, tas tur ir, tur ir kaut kāda spriedze, brīnums. Man licies, ka tas viss tur ir, un, ja kāds to visu būs iznīcinājis, ja tiks zaudēti miljoniem pustoņu, tad tā būs milzīga katastrofa.