Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu Igoru Šuvajevu par kara ētiku, par to, kas mūsdienās būtu tiesības uz karu un kas tiesības pēc kara, vai un kādā veidā derīgas ir filozofa Kanta atziņas par karu un mieru. Kā arī par to, kā Krievijas imperiālisma vēsture atsaucas un karadarbības cēloņiem un sekām mūsdienu Eiropā.

Kara un miera pretnostatījums nav radies no Tolstoja. Tā cēloņi ir senāki, un to pavisam nesen kara ētikas kontekstā filozofiskās domas portālā "punctum magazine" atgādināja filozofs Igors Šuvajevs, rakstot, ka par mieru cīnās, par to karo, taču aizmirst uzturēt mieru. Filozofs norādīja, ka reti kurš pēdējā laikā gan juristi, gan filozofi, gan politologi, formulējot attieksmi pret karu un mieru, atsaukušies uz Kanta uzskatiem. Kants esot bijis tas, kurš uzsācis mūsdienās tik svarīgo kara ētikas tēmu. 

Kas  īsti ir kara ētika, par kuras aizsācēju vara varam uzskatīt Kantu, un kāds tam sakars ar to, kas notiek mūsdienās?

Igors Šuvajevs: Sakars ir visvienkāršākais. Tradicionāli kara ētika ir pastāvējušas kopš tiem laikiem, kamēr pastāv ētika. Tas ir viens. Otrais, šajā tradicionālajā kara ētikā tika iekļautas tiesības uz karu un tiesības karā. Līdz ar Kantu iezīmējis, ka ir vajadzīga vēl trešā joma - tiesības pēc kara. Tad, kad es saku tiesības, tikpat labi var arī teikt vēl vienu vārdu - taisnīgums, taisnība.

Ko īsti nozīmē tiesības uz karu un tiesības kara?

Igors Šuvajevs: Tāpēc, ka cilvēki parasti lielākoties karo. Tas ir viens. Bet ir pieļauts viens karš vismaz ētiskajā aspektā - taisnīgais karš. Savukārt taisnīgais karš principā ir atbrīvošanās karš.

Tas ir karš, kurā, pieņemsim, šodien atradas Ukrainā. 

Igors Šuvajevs: Jā.

Jūsu publikācijā jautājums ir par to, ko mēs īsti varam saukt par karu un kad mēs varam to, kas notiek, saukt vienkārši par, citējot Kantu, vienkāršu izskaušanas kampaņu.

Igors Šuvajevs: Šajā formulējumā Kants nedaudz aizsteidzas priekšā savam jaunākajam laikabiedram Karlam Klauzevicam, kuram ir klasisks darbs par karu. Klauzevics norāda, ka

kara mērķis, ja tas ir karš, ir padarīt pretinieku bezspēcīgu. Viss pārējais principā ir slaktiņš.

No Kanta viedokļa, piemēram, šis lingvistiskais vingrinājums, kuru izpildīja Krievija pagājušā gadā, saucot to par militāro operāciju, baidoties saukt par karu, neiztur kritiku, jo viņiem bija jābūt pat ieinteresētiem saukt to par karu.

Igors Šuvajevs: Savā ziņā jā, bet tur tu arī dažas citas atrunas. Taču man ir aizdomas, ka Krievija šī visas slaktēšanas pasākuma nodēvēšanu... Kā tur bija - speciālā operācija?  Tam, manuprāt, ir iekšzemes daži nosacījumi, ja tā ir speciālā operācija, cilvēki var kaut kur uz kādu laiciņu pazust, un par tiem nekādas atbildības nav. Gluži tāpat, ja kāds cilvēks krīt šajā speciālajā operācijā, viņš nav kritis karā. 

Kants norāda uz diviem aspektiem, kad ir iespējams miers. Viens no striktajiem punktiem, kurš ir jāīsteno jau pirms visa pasākuma, ir - nedrīkst varmācīgi iejaukties citu valstu iekšējās lietās. Otrreiz striktais - nedrīkst darīt neko tādu, kas mazinātu savstarpējo uzticību.

Krievija pārkāpusi jau pirmos divus punktus, līdz ar to tur vairs nevar būt nekādu runu, tas ir taisnīgs karš no Ukrainas puses un slaktēšana no Krievijas puses.

Kādēļ ir iespējams tikai šis taisnīgais karš viņa izpratnē?

Igors Šuvajevs: Pretējā gadījumā jebkurš cits karš nodrošina nākamo karu. Un tāpēc arī tās tiesības pēc kara vajag, lai varētu pielikt punktu un lai mēģinātu sadzīvot mierīgi. Kolīdz tas netiek darīts, tā karš ir uzreiz iespējams.

Starp citu Kantam ir vēl viens pie šiem punktiem, kas nav striktais, nav pieļaujami nekādi valsts ārējie parādi. Un viņš to pamatoja ļoti vienkārši, ja ir valsts ārējie parādi, pēc kāda laika tie, kas nokļuvuši parādu jūgā, var sacelties pret to un viņu sacelšanās principiāli ir taisnīga. Tātad ir iespējams nākamais karš.

Kas ir tiesības karā Kanta izpratnē? 

Igors Šuvajevs: Tiesības karā - kā izturēties pret tiem, kas karo, un pret tiem, kas nekaro. Tas ir galvenais nošķīrums, taču atkal es varu atsaukties uz to Klauzevicu un un tas ir 19. gadsimta pats sākums. Klauzevics norāda, ka karo nevis armijas, bet principā sabiedrība.

(..) Tas ir Krievijas sabiedrības karš, grib vai negrib, bet tas ir Krievijas sabiedrības karš, un par šo karu ir atbildīga Krievijas pilsoņi.

Mēs šobrīd uzskatām netieši, ka arī mēs atrodamies karā, arī Latvija, Latvijas sabiedrība. 

Igors Šuvajevs: Latvija nevienu brīdi nav karā. Ukrainas karš ir Ukrainas karš un nevajag jaukt ar Latviju. Latvija nevienu brīdi nav bijusi kara apstākļos šobrīd.

Apgalvojums, ka ukraiņi karo mūsu vietā...

Igors Šuvajevs: Nepavisam.     

Ukraina karo pati pa sevi. Tas, ka Latvijai ir izdevīgi, ka šāds karš notiek, tas ir cits jautājums. 

Izdevīgi?

Igors Šuvajevs: Protams, jo nav nepieciešams karot Latvijā.