Karš Ukrainā un ukraiņu cīņa par brīvību lika atgriezties tajos notikumus, kas risinājās 80.gadu beigās, kad sākās PSRS sabrukums. Daži saka, ka tas turpinās arī tagad. Kādas līdzības ir šodienai ar jaunāko laiku vēsturi 80. un 90. gadu beigās?

Raidījumā “Brīvības bulvāris” ar publicistu, Latvijas Atmodas laika politisko līderi Daini Īvānu saruna par to, kas ir tās vēstures analoģijas un mācības, ko, redzot notikumus Ukrainā, varam gūt un redzēt. Vai Latvijas sabiedrība spētu X stundā mobilizēties aizstāvībai un kādēļ katrai paaudzei no jauna ir jābalso gan par neatkarību, gan par to, lai mēs varam dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī. 

"Ir ārkārtīgi liela nozīme Ukrainā, ka viņi tur šo stīgu, jo vienu brīdi, ja iznāktu viens tāds, mēs tā sadzīves valodā sakām "memļaks" un sāktu pīkstēt, nu varbūt mēs tūlīt iesim, mēs tur palūgsimies tētiņam Putinam...," vērtē Dainis Īvāns.

"(..) Tā ir arī no malas skatoties tāda zināma vēstures paraugstunda, mums jāsaprot, ka arī mums līdzīgās situācijās, kas var atkārtoties, mēs neesam no tā pasargāti, kamēr mums blakus ir šāds pilnīgi agresīvs, neprognozējams kaimiņš, ka ik brīdi jābūt gataviem, ka mēs ar viņiem uz nekādiem kompromisiem neiesim."

Runājot par Krievijas opozīciju, Dainis Īvāns vērtē, ka visus šos 30 Latvijas neatkarības gadus vajadzēja vairāk uzturēt kontaktus ar Krievijas opozīciju. Tur opozīcija ir vāja un arī 80. gadu beigās Krievijas opozīcijas pārstāvji cerīgi raudzījušies uz baltiešiem un viņu aizsākto neatkarības kustību.

"Šobrīd ir jācer uz šiem cilvēkiem [opozīciju] un jācer arī uz to, kā varētu mainīties Krievijas sabiedrība kopumā šo cilvēku iespaidā," vērtē Dainis Īvāns. "Mēs redzam tās aptaujas, tās ir baisas, mēs redzam cilvēkus Krievijā, kas runā ar šiem Krievijas propagandas saukļiem. Bet es tomēr varu atšķirībā no vairākuma ekspertu, kas saka, ka nekas tur nenotiks, tai skaitā pašā Krievijā, un nekas nemainīsies, es tomēr esmu drusciņ, drusciņ optimistiskāks. Es esmu piedzīvojis šos padomju laikus, kad bija pilnīgi tas pats - vienbalsīgais atbalsts Kremlim un mēs par mieru, tikai ar ieročiem apspiežot citas tautas. Un piepeši tas viss vienā brīdī sabruka."

"Krievijai tomēr ir jāiet cauri tam, kam izgājusi cauri nacistiskā Vācija. To, domāju visā pasaulē cilvēki saprot," turpina Dainis Īvāns, bet jautāts, vai tas notiks viņa dzīves laikā, atzīst, ka cerēt jau nekad nav aizliegts.

"Es domāju, ja Krievija tagad bruks, pasaule nedrīkst būt žēlsirdīga pret šo režīmu. Nedrīkst būt tā, ja tagad piepeši ukraiņu armijai veicas, viņi atspiež krievus atpakaļ, nekādas sarunas ar Putinu un viņa kriminālnoziedzniekiem, visi jāved starptautisko tribunālu. Tas jau notika arī ar Dienvidslāvijas noziedzniekiem vēl nesenā kara. Ir jābūt šim tribunālam, šim tribunālam jābūt visaptverošam, un, es domāju, ka jāturpina joprojām ir sankcijas, kamēr Krievijā pašā nesāk sodīt un nesāk pārvērtēt to," uzskata Dainis Īvāns.

"Bez tādas smagas grēku nožēlas, bez soda, bez tādas apziņas kā vāciešiem pēc nacisma tur nekas labs nebūs Krievijā. Tāpēc civilizētai pasaulei jāuzklausa tie krievi, kuri tieši to runā," turpina Dainis Īvāns.

Dainis Īvāns arī teicis, ka katrai paaudzei no jauna ir jābalso gan par neatkarību, gan par latviskumu, gan par to, vai mēs gribam dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī, ka nepietiek, ka vienreiz izcīna un viss.

"Mēs jau esam mainījušies, tagad ir pavisam citi cilvēki, 30 gadi, tā ir pusotra paaudze, būtībā divas paaudzes jau ir atnākušas vietā, kuri dzīvojuši pilnīgi mierīgos apstākļos, kuriem mēs varam tikai stāstīt to vēsturi, kas varbūt viņus neskar, viņi nezina, kas tas ir. Mēs nevaram viņiem uzspiest to, kādai vajadzētu būt Latvijai, vai viņai jābūt brīvai vai vergu valstij. Viņiem pašiem par to jāšķiras," atzīst Dainis Īvāns.

"Vienmēr svarīgi, ka šajā brīdī dzīvojošie, tie, kas nosaka valsts virzību un sabiedrības virzību, ir pārliecināti, ka viņi grib to darīt tieši tā un ka viņi grib darīt paši, un ka viņi grib dzīvot brīvā valstī."