Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Arita Grīnberga, Latvijas Radio 1 raidījuma “Monopols” vadītāja

 

"Tajā dienā, kad tas viesis nāk, es mēģinu saprast, kā šis cilvēks jūtas, kāda ir viņa dzīve. Es mēģinu ielīst šī cilvēka ādā. Ir jau tādi mazi knifiņi, kā es to panāku. Pirmkārt, tev ir jābūt tai iekšējai sajūtai, ka tas nav kaut kāds svešs cilvēks, kas ir atnācis, bet ka tas ir mans viesis. Mans viesis. Es to uztveru ļoti personiski. Es neaicinu viesi pēdējā brīdī. Es strādāju tiešraidē un aicinu viesi divdesmit, divdesmit piecas minūtes iepriekš. Mēs iepazīstamies. Mēs parunājamies. Es šo to pastāstu par sevi. Mēs kopā dzeram tēju.

Es katram savam viesim vāru tēju. Mēs kopā patērzējam. Un tad mēs dodamies uz studiju, un tad tā saruna it kā turpinās, bet tad tas viesis runā vairāk par mani.

Man ir bijis studijā cilvēks, kas bērnībā kādā kaltē zaudēja roku. Viņš ir izmācījies un strādā bankā, ieņem labu amatu. Viņam ir ģimene, viņam ir bērni. Viņš ir sportists. Un pats interesantākais – es viņam raidījumā uzdodu jautājumu: “Vai tas, ka Jūs bērnībā zaudējā roku bija zaudējums vai ieguvums?” Un cilvēks, ne mirkli neapdomājoties, atbild: “Ieguvums”. Ja cilvēks, kas ir zaudējis roku, pasaka, ka tas ir ieguvums, tātad stāsts ir par to, kas notiek šī cilvēka galvā, ko viņs ir sapratis, un kāpēc tas ir bijis ieguvums. Un es ļoti ceru, ka tas tad ir arī stāsts un pārdomas citiem cilvēkiem, klausītājiem.

Vēl ir jāpatur prātā viena lieta, ka, tad, kad tu strādā medijos - radio, televīzijā, - kur tu īstenībā neredzi savu klausītāju, nav jārunā tādam milzīgam pūlim. Man ir jārunā vienam konkrētam cilvēkam. Tad, kad tu runā vienam konkrētam cilvēkam, tad mājās sēdošais vai automašīnā, vai kur, nu, katrs ir, viņš uztver, ka tas ir man. Šis cilvēks runā man."