Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Dzintars Tilaks, Radioteātra producents:

 

"Mīļākais darbiņš ir ļoti vienkārši – dodiet man taisīt jauku raidījumu un nemaisieties pa kājām!"

"Tas bija pats sākums, kad veidojās Latvijas Radio 2, un Uldis Duka kā šī kanāla vadītājs aicināja ar jaunām idejām. Es teicu, ka nebūtu slikti veidot tādu interaktīvu raidījumu ar klausītājiem tiešraidē, kurā viņi stāsta par savu dzīvi. Tā ir tāda komunikācija un cilvēku iepazīšanās arī. Viņi var atstāt savu telefonu, rakstīt vēstules un tamlīdzīgi. 

“Tur nekas nebūs, tas nav iespējams!” – to man vairāki teica tāpēc, ka latvietis pēc dabas tāds nav. Viņš neko tev nestāstīs. Garām! Bet notika gluži otrādi.

Nebija tāds mērķis, lai cilvēki obligāti savā starpā iepazītos, bet tomēr ar raidījuma starpniecību izveidojās vairāk kā 320 pāri. Bija kaut kur tuvu pie 100 kāzām, kas tika nosvinētas. Un tajā brīdī šajās ģimenēs piedzimuši bija 42 bērni. Divi no tiem nosaukti par Dzintariem. 

Es gribētu pakavēties arī tajā, cik interesanti ir piedzīvot tehnoloģiju pārmaiņas un attīstību. Es ļoti labi atceros, kā mēs strādājām pie milzīgajiem lenšu magnetofoniem, kur tika arī montēti raidījumi un atskaņoti raidījumi.

Es ļoti labi zinu, ko nozīmē Buratīno efekts un čūsku spēlīte – tādas lietas, ko neviens cilvēks no malas nesapratīs. 

Piemēram, Buratīno ir tad, kad tiek atskaņots raidījums ar 19. ātrumu. Spoles griežas, viss normāli. Bet ir kādreiz kaut kāds moments, ka tas slēdzītis kaut kā tādā pus stāvoklī stāv, un viņš vienā brīdī pārlec, paātrina daļēji uz 38. ātrumu. Tas nozīmē, ka normāls cilvēks runā: “Nākamajā brīdī uzreiz sāk skanēt Buratīno”. Un tad tu, protams, ar rokām uzreiz slēdz… Nu, tas ir brāķis ēterā, bet dažreiz tāds gadās.

Bet, ko es esmu piedzīvojis – spēlīti ar čūsku, nu, tās ir mokas. Ir velkošais rullītis, tā lente ir virsū. Viss ir kārtībā. Un pēkšņi viena montāžas vieta ir atnākusi vaļā. Tas nozīmē, ka tu stāvi magnetofona galā un vienmērīgi tādā ritmā… Pusstundas raidījums! Tad iedomājies – pusstundu tu loki visu pa zemi to čūskiņu. Un tā tur tā eleganti klājās – metrs reiz metrs, reiz metrs. Tas viss ir piedzīvots."