Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Juliāna Škagale, Latvijas Radio 4 – Doma laukums programmu vadītāja:

 

"Decembrī paliek jau četri gadi, kopš es strādāju Latvijas Radio 4. Es atnācu šeit strādāt, jo to ļoti gribēju. Es atnācu un uzreiz sāku vadīt raidījumu “Izklāstā”, bet tad, pirms trīsarpus gadiem, šis raidījums bija vien intervija 15 minūšu garumā par galveno dienas tēmu. No sākuma, kad raidījums bija 15 minūtes garš, es vadīju to viena pati, bet tagad, kad esam izdomājuši to paplašināt, man ir piebiedrojies vēl viens vadītājs, un mēs divatā vadām to katru dienu.

Es atceros, kad Ministru kabinetam bija jāizsludina Latvijā ārkārtas situācija, tas notika pēc pieciem vakarā, un raidījums jau bija ēterā. Vienā ausī man bija austiņa, es paralēli klausījos valdības preses konferenci, un šī informācija man bija momentā jāpārtulko savā galvā un jānodod tālāk klausītājiem – tas ir īstais draivs.

Man ļoti patīk mirkļi, kad ētera laikā tu saņem jaunu informāciju un tev tā momentā ir jānodod tālāk. Rodas sajūta, ka tu esi svarīgs un tu pašlaik esi cilvēks, kurš pirmais paziņos par to Latvijai. Un šī ir radio priekšrocība. Par to es arī mīlu radio.

Šīs trīs lietas: neatkarība, objektivitāte, uzticēšanās. Bet arī ceturto es pieminētu – tas ir spēks. Latvijas Radio spēks – es ticu un es zinu, ka tad, ja sabiedrībai būs nepieciešama mūsu palīdzība, mēs kopā to varēsim. Mēs varam atrisināt kādu problēmu, mēs varam palīdzēt. Šīs ir tās četras lietas, kas atšķir Latvijas Radio no visiem pārējiem – no komerciālajiem medijiem, no visiem citiem. Vienkārši šis ir Latvijas Radio.

Droši vien man enerģija rodas, jo man ļoti patīk mans raidījums. Šis ir mans mīļākais raidījums, un esmu gatava darīt visu, lai tas izskanētu tā, kā es to vēlos, lai tas būtu kvalitatīvs un lai to klausītos.

Nekad mūžā neesmu vilkusi boksa cimdus un nekad mūžā neesmu nodarbojusies ar boksu. Taču vienreiz man nācies darīt to tiešajā ēterā: tas nebija drošības jautājums, tā bija Daugavpils pilsētas diena 2019. gadā. Mēs atbraucām uz Daugavpili, mums bija telts Rīgas ielā, tas bija lieliski. Bija sagatavota īpaša svētku programma, veltīta Daugavpilij, un šī ētera sakarā bijām uzaicinājuši pie mums studijā Rīgas ielā vienu no boksa treneriem no Daugavpils. Viņš atnesa līdzi cimdus, un mēs kopā ar kolēģiem tos uzvilkām un cīnījāmies ēterā. Iepriekšējā dienā es iemācījos dažu boksa paņēmienu nosaukumus un diezgan veiksmīgi tos nosaucu. Tā bija tāda bauda – tādas izdarības nedrīkstu atļauties informatīvajā raidījumā, kurā es ik dienu strādāju. Nezinu, kā tas izskatījās no malas, bet cilvēki smējās, un man liekas, mēs ar to viņiem sagādājām īstu baudu un smieklus. Tas ir tas, ko es neaizmirsīšu.

Radio ir mans sapnis jau kopš vidusskolas. Es atceros, ka jau toreiz biju pieņemusi lēmumu, ka vēlos strādāt žurnālistikā un tieši radio – nevis televīzijā, nevis interneta portālā, nevis avīzē, bet radio. Atceros, ka 12. klases beigās piedalījos vienā projektā no Latvijas Universitātes, kur bija sava veida kvests – vajadzēja atrast konkrēto radiostaciju Rīgā un ar to nobildēties.

Esmu staigājusi pa Rīgu un meklējusi radiostaciju izkārtnes, gāju klāt, skatījos uz tām un domāju – kā tajās cilvēki strādā… Tik interesanti bija! Radio man ir viss. Jā, es esmu radio fanāts."