Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Kaspars Mauriņš, Latvijas Radio 2 galvenais satura redaktors:

 

"Es esmu Radio ļoti ilgi. Man tā pašam šķiet, ka es esmu jau ļoti ilgi šeit. Bet es esmu darījis dažādas lietas, un tad, tā domājot, no tām visām lietām un tik daudz kā šeit piedzīvotā, kas būtu tas, kas man visvairāk ir palicis atmiņā un vispār tā līdz kapa malai arī paliks. Tad, nu, vismaz līdz šim brīdim, manuprāt, tas ir Dod Pieci!. Tad, kad jau pirms cik gadiem Toms Grēviņš, kolēģis, pie manis pienāca klāt un teica: “Mauriņ, man ir viena baigā ideja! Es tur noskatījos vienu tādu lietu no kolēģiem ārzemēs. Mēs varētu kaut ko līdzīgu realizēt Latvijā, bet tev ir jāpiedalās.” Es sapratu, ka tur būs kaut kas diezgan tāds liels. Tad es teicu: “Nu labi, pastāsti, kas tas tāds ir!” Viņš teica: 

“Tā, iedomājies – mēs trīs cilvēki, trīs dīdžeji dzīvojam tādā stikla namiņā sešas diennaktis. Būtībā mēs nodrošinām ēteru 24 stundas diennaktī šie te trīs cilvēki. Viņi visi mainās viens aiz otra. Tas, ko viņi tur dara, - viņi spēlē dziesmas, kuras grib dzirdēt klausītāji. Nevis vienkārši grib dzirdēt, bet par ziedojumu. Tātad mērķis ir labdarība.”

Toms mani kaut kā spēja pārliecināt, un mēs bijām tie, kas bija pirmie Dod Pieci! startētāji. Man ir prieks skatīties, kā tas ir attīstījies līdz šodienai. Kas šajā stāstā ir man personīgi ļoti emocionāli, - es tagad, kad man uzprasīja par tādu svarīgo momentu Radio dzīvē, atcerējos brīdi no manas bērnības. Tas tā kaut kā viss tik ļoti saiet kopā, ka tad tu saproti, ka tā pasaule… 

Ka mēs šeit tie cilvēki, kas mēs te esam, mēs nedzīvojam tikai, lai ēstu maizi un dzertu ūdeni, bet ir kaut kas bišķiņ vairāk.

Un, protams, ka to visu var kaut kādā veidā izskaidrot, bet kāpēc es to stāstu. Par to savu bērnību…

Kad es biju maziņš puika, parādījās Radio. Latvijā parādījās pirmās komercstacijas. Es sāku klausīties un sapratu, ka tas ir mans. Un tad es aicināju savus divus draugus. Mēs uztaisījām radio viņu mājas otrajā stāvā. Mums bija augšā studija, mēs spēlējām plates un kasetes. Mums bija novilkta tumba lejā, un to klausījās viņu vecāki un arī viesi. Mēs spēlējām dziesmas, kuras viņi gribēja dzirdēt. Mēs bijām trīs cilvēki, kas spēlēja dziesmas, kuras grib dzirdēt citi cilvēki. Man tas kaut kā tik ļoti saslēdzās, ka es nezinu, vai es tagad īstenoju to, ko es bērnībā kaut kā gribēju, bet tas viss ir noticis tā ļoti organiski un kaut kā tā, ka tas būtu paredzēts tev. 

Un es saprotu, ka tas ir liktenis, kāpēc es šeit tajā Radio esmu. Tāpēc es esmu acīmredzot tāds kārtīgs Radio fanāts."