Latvijas Radio nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri ik dienas ir sastopami Radiomājā, sākot ar žurnālistiem, producentiem, redaktoriem un programmu vadītājiem, beidzot ar zinošiem un prasmīgiem tehniskajiem darbiniekiem, programmētājiem, skaņu operatoriem un ierakstu inženieriem. Šie cilvēki ir Radiomājas šarms un dzīvā vēsture – katrs no viņiem glabā unikālus stāstus un pieredzi. Viņi ir sava darba entuziasti, Latvijas Radio patrioti un fanāti šī vārda vislabākajā nozīmē.

Stāsta Māra Jansone, raidījuma "Krustpunktā" vadītāja:

 

"Šajā darbā nevar laist muļķi. Tās tēmas ir smagas bieži vien. Jā, protams, politika, kurai tu seko līdzi ikdienā. Tur varbūt nav nekas īpaši jāmeklē, jo tu vienkārši jau dzirdi. Kaut kāds tāds profesionālais kretīnisms, ka tu nepalaid garām neko. Kas tur atkal ir noticis? Bet, ja ir kaut kādas sarežģītākas lietas…

Man ir tāda sajūta kā skolā, kad kontroldarbs nāk.

Un tad tu samācies uz to kontroldarbu tā kārtīgi, un pēc tam nākamajā dienā ir cits kontroldarbs. Tad tu izmet laukā to, ko tu samācījies uz to, un mācies nākamo. Man apmēram tāpat notiek, jo vispār man ir pētnieka daba.

Man ļoti patīk iedziļināties jautājumos. Sākt ar kaut kādu vienu informāciju, tad pameklēt vēl drusciņ un vēl drusciņ.

Man ārkārtīgi tādas lietas patīk. Bet, nu, jā – informācijas apjoms, kas iet cauri manai galvai, ir ļoti liels. Bet, nu, interesanti ir!

Protams, man ir jāzin daudz vairāk, nekā es pēc tam par to runāju. Iespējams, es esmu savākusi ļoti daudz liekas informācijas, bet tas ir svarīgi, lai es apmēram saprastu vispār, par ko mēs te runājam, to drēbi drusciņ sajustu. Protams, es apzinos, ka, salīdzinot ar tiem cilvēkiem, kuri šeit nāk un runā par jautājumiem, es esmu tādā pirmklasnieka līmenī. Te nāk speciālisti, kuri ar to nodarbojas visu laiku. Tā kā diezgan sarežģīti! No otras puses – nekas tāds īpašs.

Es gribētu spēt labāk noreaģēt. Lai gan citreiz ir tā, ka – tā arī varbūt ir pieredze, kas nākusi ar gadiem – notiek kaut kā saruna, un man ir, protams, jāspēj no vienas puses klausīties, ko man atbild cilvēks, man ir jādomā divi soļi uz priekšu, ko es tālāk darīšu un vēl ar vienu aci skatīties monitorā, varbūt kāds ir kaut ko ārkārtīgi svarīgu uzrakstījis. Tad tā uzmanība ir sadalīta, un citreiz man kaut kas paslīd garām, un es jūtu, ka es neesmu dzirdējusi, ko viņš īsti teica. Bet tad intuitīvi… Citreiz es pat pati nepiefiksēju, kā es esmu uzdevusi jautājumus. Pēc tam domāju, kā es to paprasīju. Bet pēc tam, ja gadās pārklausīties, - ā, viss bija normāli. Tas nozīmē, – tas arī laikam pieredzes jautājums – ka tā instinktīvi sanāk izdarīt pareizi.

Man nepatīk, ja žurnālists ieņem tādu augstprātīgu pozīciju.

Piemēram, es atceros, ka pirms Saeimas vēlēšanām visi smējās par Artusu Kaimiņu un viņa jocīgo partiju. Ha, ha, ha! Un tad arī bieži vien tās intervijas bija tādas – nu, ko jūs tur tādu stulbu esat tajā partijā izdomājuši. Bet Artuss Kaimiņš savukārt, būdams aktieris, viņš tos žurnālistus ar ātru reakciju tina ap pirkstu. Tad sanāca tādas ļoti bezjēdzīgas sarunas. Tajā paša laikā pareizi darīja tie, kuri, lai kāda tā programma, bet nopietni par to runāja, nevis tā, ka tie ir joki, un mēs arī runāsim kā par jokiem. Jo galu galā visas lietas… Arī kad “Brīvajā mikrofonā” kāds zvana un šķiet – ā, cik smieklīgi, ko viņš tur runā? Bet cilvēks tā domā! Ar cieņu ir jāizturas pret jebkuru viedokli, pat lai cik, nu, viņš šķistu dīvains. Tas cilvēks tā domā, un viņš dzīvo savu dzīvi. Kādas man vispār tiesības par viņu smieties?

Protams, ka arī šie viedokļi neparāda sabiedrības domas, tāpat kā internets neparāda sabiedrības domas, bet kaut kāda skicīte tā ir. Un ļoti labi, ka tāda ir."