Pirmo reizi ēterā skan raidījums Dialogi. Guntars Godiņš. Par dažādu kultūru saskarsmes punktiem Guntara Godiņa dialogs ar dzejnieku, daudzu valodu pratēju, seno klasisko tekstu tulkotāju Uldi Bērziņu. Bēgļu atšķirīgās ticības, kultūras ļaužu plūsma uz Eiropu un citām pasaules valstīm. Ieskats Tīlo Saracīna grāmatā "Vācija iet uz galu. Bīstamā spēle ar savu valsti".

Vai tu atkal domā?

Putns nekad neizlido laukā no debesīm,

zivs neizpeld no ūdens.

Tā Guntars Godiņš rakstījis savā dzejolī "Dialogi" .

"No sengrieķu literatūras mums zināmi Platona dialogi, mācoties svešvalodu, visātrākais veids, kā apgūt to, ir dialogu veidošana. Neviens prozas darbs, neviena luga nespēj iztikt bez dialoga, iekšēja vai ārēja. Katram ikmēneša raidījumam Dialogi būs izvēlēta konkrēta tēma un sarunu biedrs, viens vai vairāki," iepazīstina Guntars Godiņš.

Dialogi par multikulturālismu

Viens no pirmajiem šo terminu minējis 19. gadsimta amerikāņu sociologs, filozofs un antropologs Viljams Grehems Samners. Viņš pamanīja, ka cilvēki pauž savu attieksmi pret atšķirīgām ļaužu grupām pēc principa – mūsējie un visi pārējie. Multikulturālā sabiedrībā tiek lietots termins integrācija, par kuru gan pie mums, gan citur pasaulē samērā bieži jaušama skepse un vilšanās.

Jau ilgu laiku aktuālākā tēma pasaulē ir bēgļu, atšķirīgas ticības, kultūras ļaužu plūsma uz Eiropas un citām pasaules valstīm.

Par multikulturālismu runā arī bijušais Vācijas Finanšu ministrijas un Valsts bankas vadošais darbinieks Tīlo Saracīns grāmatā „Vācija iet uz galu. Bīstamā spēle ar savu valsti”, kas iznāca 2010. gadā un tagad ir jau pārdots gandrīz pusotrs miljons eksemplāru. Pēc grāmatas iznākšanas tās autoru izbalsoja no Valsts bankas valdes, ļoti negatīvi par Saracīna grāmatu izteicās arī kanclere Angela Merkele, divreiz grāmatas autoru gribēja izslēgt no sociāldemokrātu partijas. Tīlo Saracīnam ir izveidota sava mājas lapa ar tūkstošiem sekotāju. Dzimtenē viņu dēvē par „mūsdienu visdrosmīgāko vācieti”.

Šī grāmata ir nopietns zinātnisks pētījums, tajā ir ļoti daudz skaitļu, statistikas tabulu, pārdomāta analīze, argumentēti secinājumi. Galvenā atziņa - darbaspēka imigrantu miljonu ienākšana un palikšana uz pastāvīgu dzīvi Vācijā radījusi draudus turpmākai nacionālas valsts attīstībai. Pakāpeniski pārsvaru gūst tendence radīt pārnacionālu multikulturālu valstiskumu. Zinot pašreizējo vācu tautas demogrāfisko lejupslīdi, salīdzinot ar ieceļotāju augsto dzimstības līmeni, autors prognozē, ka 21. gadsimta otrajā pusē vācieši pirmoreiz var kļūt par nacionālo minoritāti savā vēsturiskajā teritorijā.

Divi citāti no Tīlo Saracīna grāmatas:

„Ja turpināsim darboties tāpat kā beidzamos 40 gadus, tad demogrāfiski mēs iznīksim un intelektuāli novītīsim... Masu pieplūdums no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Dienvidāzijas neatrisinās mūsu problēmas, bet gan tikai vairos tās.”

„Kurš pēc simt gadiem vēl zinās Gētes „Ceļinieka nakts dziesmu?” Korāna skolnieks no kaimiņu mošejas noteikti ne.”

Tiem, kas nākuši no padomju tautu draudzības realitātes, droši vien apjausma par multikulturālismu (tolaik gan šādu formulējumu nelietoja) ir daudz citādāka, nekā tiem, kas to nav pieredzējuši. Padomju tautu draudzības ideju var uzskatīt par viltīgu un nevardarbīgu nācijas ideoloģisko okupāciju. Tās mērķis bija izšķīdināt nacionālas kultūras pamatus, likt aizmirst senās tradīcijas, uzskatus, ētiskos principus, pretī liekot padomju ideoloģisko konglomerātu. Tomēr rakstnieki, dzejnieki, tulkotāji šo ideju izmantoja savām profesionālajām interesēm.