Dialogi. Guntars Godiņš sarunājas ar dzejnieku un mākslinieku Andri Breži. Sarunas tēma - ironija mākslā un dzejā dažādu virzienu un laikmetu kontekstā.

Ironijas funkcijas ir dažādas: tā nodrošina komisku efektu, izsaka attieksmi pret konkrētiem notikumiem, parādībām un raksturīgākajām īpašībām sabiedrībā. Gan verbālā, gan situatīvā ironija vienmēr ir spēlējusi lielu lomu literatūrā, mākslā un mūzikā. Kā pirmais vārdu ironija savās komēdijās min sengrieķu dramaturgs Aristofāns, arī oratoram Dēmostenam, filozofiem Teofrastam un Sokrātam šis jēdziens nebija svešs, kaut gan toreizējā izpratne par ironiju un tās interpretācija krasi atšķiras no mūsdienu traktējuma.

Raidījumā arī saruna par dadaisma un sirreālisma rašanos tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, virzienu izpausmēm un atšķirībām. Tādi dzejnieki kā Tristans Carā, Gijoms Apolinērs, Andrē Bretons, mākslinieki Marsels Dišāns, Mens Reijs u.c. radīja jaunu pasaules izprašanas modeli, kurā lielu lomu spēlēja ironija, sarkasms un dažādi izaicinājumi.

Ironijai kā efektīvam ierocim pret pastāvošo varu bija liela nozīme totalitārās sabiedrībās, tajā skaitā arī Padomju Latvijā, kad mākslinieku, rakstnieku un dzejnieku darbos tika pausta krasa nostāja pret šīs iekārtas ierasto tradīciju un struktūru.

Raidījumā skan arī Andra Brežes dzejoļi autora lasījumā un franču komponista Erika Satī mūzika. Viņš tiek dēvēts par vienu no impresionisma, neoklasicisma, dadaisma, sirreālisma, minimālisma ieviesējiem un aizsācējiem mūzikā.