Izskatās, ka kārtējo reizi tiks atlikts breksits. Vakar Londonā plosījās kārtējās politiskās kaislības, kurās visvairāk nācās zaudēt premjerministram Borisam Džonsonam. Parlaments viņam liedza tiesības īstenot bezvienošanās breksitu oktobra beigās, arī ārkārtas parlamenta vēlēšanu Lielbritānijā nebūs vismaz 15.oktobrī.

Ukrainā liela interese īstenot gūstekņu apmaiņu starp Ukrainu un Krieviju. Gatavošanās tai ir apaugusi ar daudz baumām, tomēr cerības uz apmaiņu ir. Un šī varētu būt cerība ukraiņu režisoram Sencovam tikt brīvībā.

Pretrunīgi vērtētas ziņas nāk no Afganistānas. ASV esot vienojušās ar kustību “Taliban”, ka tā savā kontrolētajā teritorijā neļaus darboties teroristiem, savukārt amerikāņi pakāpeniski izvedīs savus spēkus no Afganistānas. Daudzi raizējas, ka šāda vienošanās nesīs nevis mieru, bet jaunus satricinājumus.

Notikumus pasaulē komentē Latvijas ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Rinalds Gulbis.

Nenotikusī gūstekņu apmaiņa starp Krieviju un Ukrainu

29. augustā uz savu pirmo sēdi sanāca jūlijā ievēlētais Ukrainas parlaments – Augstākā Rada. Kā zināms, jaunajā likumdevēju sastāvā absolūts vairākums ir prezidenta Volodimira Zelenska partijai „Tautas kalps”, un daudzi pauž bažas, ka parlaments tagad kļuvis par prezidenta un viņa administrācijas „likumu drukājamo mašīnu”.

Burtiski dažu stundu laikā tika pieņemts priekšvēlēšanu laikā solītais likums par deputātu imunitātes atcelšanu, kā arī apstiprināts jaunais ministru kabineta sastāvs un iecelts jauns Ukrainas ģenerālprokurors. Tieši viņam – ģenerālprokuroram Ruslanam Rjabošapkam – piekrita izšķirošā loma ažiotāžā, kas 30. augustā izvērtās Kijevā, kad Rjabošapka savā Twitter kontā pārpublicēja nu jau bijušās deputāta palīdzes Annas Islamovas paziņojumu. Islamova vēstīja, ka notikusi gūstekņu apmaiņa starp Ukrainu un Krieviju, un lidmašīna ar Krievijā notiesāto kinorežisoru Oļegu Sencovu, pagājušā gada novembrī sagūstītajiem Ukrainas jūrniekiem un vairākiem citiem gūstekņiem jau drīz nolaidīšoties Kijevā.

Vairāki simti žurnālistu steidzās uz abām Ukrainas galvaspilsētas lidostām, taču gaidītais reiss tā arī neieradās. Dienas laikā Ukrainas Drošības dienests un Prezidenta administrācija izplatīja oficiālus paziņojumus par minētās informācijas nepamatotību, pēc tam minētie ieraksti pazuda kā no Rjabošapkas, tā no Islamovas Twitter kontiem.

Kā zināms, sarunas par gūstekņu apmaiņu starp Krieviju un Ukrainu tiešām notiek, taču nekādi konkrēti rezultāti pagaidām nav panākti. Ir skaidrs, ka šāda apmaiņa būtu milzīgs ieguvums prezidentam Zelenskim, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka tā notiks tad un ar tādiem noteikumiem, kādus vēlēsies Krievijas vadonis Vladimirs Putins. Medijos tiek plaši apspriestas sociālajos tīklos izplatītas baumas, ka Krievija pieprasot apmaiņas procesa ietvaros izdot tai Vladimiru Cemahu – Austrumukrainas separātistu kaujinieku, kurš komandēja t.s. „Doņeckas tautas republikas” pretgaisa aizsardzības spēkus 2014. gada vasarā, kad virs Donbasa tika notriekta “Malaysia Airlines” pasažieru lidmašīna, nogalinot 298 cilvēkus. Cemahs, kuru šī gada jūnijā Donbasā sagūstīja Ukrainas drošības spēki, varētu būt ļoti nozīmīgs liecinieks tiesas procesā, kuru paredzēts uzsākt nākamā gada martā Hāgas Apgabaltiesā Nīderlandē. Viņš ir Ukrainas pilsonis, līdz ar to viņa izdošanai Krievijai nav juridiska pamata.

Paziņojumi un realitāte Afganistānas miera procesā

1. septembrī Zalmajs Halilzads, Savienoto Valstu īpašais pārstāvis miera sarunās ar kustību “Taliban”, savā Twitter kontā publicēja optimistisku ziņu, ka viens solis šķirot sarunu procesu no vienošanās, kas (citējot) „mazinās vardarbību un pavērs durvis afgāņiem, lai tie sēstos pie viena galda un vienotos par cienīgu un noturīgu mieru un vienotu, suverēnu Afganistānu, kas neapdraud Savienotās Valstis, to sabiedrotos, nedz arī kādu citu valsti”.

Sarunu priekšmets ir apmēram 14 500 amerikāņu karavīru izvešana no Afganistānas apmaiņā pret “Taliban” garantiju, ka tas neīstenos un neatbalstīs pret citām valstīm vērstu darbību no Afganistānas teritorijas. Radikālā islāma kustība Taliban sagrāba lielāko daļu Afganistānas teritorijas 1996. gadā, nodibinot šeit fundamentāli islāmisko Afganistānas emirātu. Šo periodu izbeidza Savienoto Valstu vadītās koalīcijas invāzija 2001. gadā, taču pilnīgi izspiest talibus no Afganistānas tā arī neizdevās. Vēl vairāk – pēdējos gados viņi tikai palielinājuši savu ietekmi, šobrīd stabili kontrolējot 14,5% valsts teritorijas. NATO spēku atbalstītās prezidenta Ašrafa Gàni valdības stabilā kontrolē tikām ir ne vairāk kā 57%. Dienu pirms Halilzads nāca klajā ar savu tvītu, talibi, demonstrējot spēku, uz vairākām stundām ieņēma nozīmīgo Kundūzas pilsētu valsts ziemeļos. Pašreizējo Savienoto Valstu pieeju miera sarunām jau kritizējuši deviņi kādreizējie Savienot Valstu vēstnieki Afganistānā, norādot, ka sasteigta amerikāņu spēku atvilkšana, kas diezgan neizbēgami nozīmētu arī pārējo NATO spēku aiziešanu, draud ar jaunu pilsoņkara uzliesmojumu. Sarunu procesā līdz šim nav piedalījusies Afganistānas valdība, kuru talibi uzskata par ārvalstu okupācijas spēku marionešu režīmu.

Nav nekādas garantijas, ka vispār “Taliban” būs gatavs sarunām ar Kabulas valdību un nemēģinās atgūt pozīcijas bruņotā ceļā. Nav arī zināms, vai dialogam ar “Taliban” būtu gatavi visi tie spēki, kas šobrīd atbalsta prezidentu Gàni, un cik lielā mērā “Taliban” līderi kontrolē dažādas frakcijas kustības iekšienē. Katrā ziņā talibu atgriešanās Afganistānas oficiālajā varas spektrā nesola neko labu sabiedrības grupām, kuru tiesības un brīvības apdraud fundamentālais islāms, pirmām kārtām – afgāņu sievietēm. Tas viss draud no jauna iegrūst Afganistānu, kur karadarbība nerimst kopš padomju invāzijas 1979. gadā, jaunā vardarbības eskalācijā. Tas nozīmētu jaunas bēgļu plūsmas, arī lielākas iespējas šeit izvērsties dažādām islāma teroristu grupām, un, domājams, arī narkotiku ražotājiem.

Mistera Džonsona trīskāršā sakāve

Vēl pagājušās nedēļas beigās šur tur tīmekļa plašumos varēja atrast teju jūsmīgus komentārus par britu premjera Borisa Džonsona izlēmību un politisko veiklību, aizsūtot Parlamentu ilgstošās brīvdienās, kas, tādējādi, krietni mazina likumdevēju iespējas ietekmēt breksita procesu. Šāda „droša aizmugure” Londonā premjeram varētu būt trumpis sarunās ar Eiropas Savienību, tomēr izkaulējot sev vēlamākus izstāšanās noteikumus. Tomēr mistera Džonsona veiksme izrādījās iluzora, kad Parlaments šonedēļ sanāca savam pēdējam darba cēlienam pirms paredzētā pārtraukuma.

Pirmais nepatīkamais pārsteigums nāca otrdien, kad viens no Konservatīvās partijas deputātiem Filips Lī pārgāja opozīcijas rindās, pievienojoties liberāldemokrātu frakcijai. Ar šo vienu „pārbēdzēju” ir diezgan, lai valdībai vairs nebūtu vairākuma Parlamenta Apakšpalātā. Tas gan nenozīmē automātisku valdības krišanu, tomēr faktiski tas ir tikai laika jautājums. Līdz ar to tikai loģisks bija Parlamenta otrdienas lēmums pārņemt savā kontrolē darba dienaskārtību, kuru parasti nosaka valdība. Nelīdzēja premjera draudi izslēgt no Konservatīvās partijas tos, kuri balsos par šo lēmumu – 21 t.s. dumpinieks nostājās opozīcijas pusē, šķiroties no toriju partijas biedra kartēm.

Sakāvju sērija turpinājās trešdien, kad Apakšnams pieņēma likumprojektu, kas liek valdībai saņemt Parlamenta apstiprinājumu izstāšanās līgumam, ja tāds tiktu panākts, vai bezvienošanās breksitam, ja vienošanās nebūtu. Ja likumdevēju akcepts netiktu saņemts līdz 19. oktobrim, premjera pienākums būtu vērsties pie Eiropas Savienības ar lūgumu pagarināt izstāšanās termiņu līdz 2020. gada 31. janvārim. Tagad likumprojekts nonācis Lordu palātā, kura jau pēc pusnakts panākusi vienošanos, ka izskatīs to līdz piektdienas vakaram.

Vakar vakarā Boriss Džonsons īstenoja vēl vienu piedraudējumu – rosināt ārkārtas vēlēšanas 15. oktobrī. Tomēr šādam lēmumam vajadzīgas divas trešdaļas deputātu balsu, kas, kā jau bija sagaidāms, netika savāktas. Vispārējā opozīcijas nostāja ir: ārkārtas vēlēšanas būs, bet ne tagad. Lai arī opozīcija visnotaļ būtu gatava šīm vēlēšanām, parlamentāriešiem trūkt pārliecības, ka misteram Džonsonam nav padomā kādas manipulācijas, lai paildzinātu priekšvēlēšanu kampaņu un tās laikā īstenotu bezvienošanās breksitu.