Karš un nedrošība arvien valda pasaule: turpinās karš Ukrainā, pirms dažiem mēnešiem sācies Izraēlas un Hamās karš, kopumā pasaulē šobrīd ir vairāk militāru konfliktu, nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Diskusijās pieskarsimies arī jautājumam par Krieviju, vai un kādas izmaiņas notikušas šajā valstī gada laikā. Migrācija – arī šis ir arvien aktuāls jautājums, kas ietekmē gan politiku Eiropā, gan ASV.
Aizvadīto gadu ārpolitikas un drošības jomā vērtē Rīgas Stradiņa Universitātes lektore, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elīna Vrobļevska un Latvijas nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks.
Asinslaiks
Jau pagājušajā gadā, neilgi pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs nāca klajā ar konstatāciju, ka vardarbīgu konfliktu skaits šobrīd pasaulē ir lielākais kopš Otrā pasaules kara. Aizejošais gads šo tendenci tikai pastiprinājis. Nav piepildījušās cerības uz kara beigām Ukrainā, kuras pagājušā gada nogalē tika saistītas ar Ukrainas bruņoto spēku iespējām gūt izšķirošos panākumus.
Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai bija pārāk gausas un novēlotas, Krievijai izdevās izveidot nopietnas aizsardzības pozīcijas, kuras pārvarēt ukraiņiem nebija pa spēkam. No otras puses, arī Krievijas ieguvumi šī gada kaujās ir niecīgi, maksājot par tiem ar daudziem tūkstošiem savu karavīru dzīvību. Ukrainas puses nesen publiskotie dati vēsta, ka Krievijas bruņoto spēku zaudējumi nesen pārsnieguši 350 000 cilvēku, no tiem vairāk nekā 150 000 nogalināti. Nedaudz pieticīgāk šo nāves pļauju vērtē rietumvalstu eksperti, gan arī runājot par vairāk nekā 300 000 lieliem krievu puses zaudējumiem, bet, savukārt, lēšot, ka Ukrainas pusē kritušo varētu būt ap 70 000, ievainoto – vairāk nekā 100 000.
Novembra pirmajā pusē publicētās Apvienoto Nāciju aplēses min vairāk nekā 10 000 nogalinātu Ukrainas civiliedzīvotāju.
Vēl viena asinspirts nu jau trešo mēnesi risinās Tuvajos Austrumos. Kā zināms, teroristiskā grupējuma „Hamās” iebrukumā Izraēlas teritorijā tika zvēriski nogalināti vairāk nekā 1200 cilvēku, kam sekoja Izraēlas Aizsardzības spēku izvērstā militārā operācija Gazas sektorā. Gazas palestīniešu pašpārvaldes institūcijas šobrīd vēsta par vairāk nekā 20 000 operācijas laikā bojāgājušu iedzīvotāju, gan iekļaujot šai apjomā arī kritušos bruņotos kaujiniekus. Patieso civiliedzīvotāju upuru skaitu šobrīd noskaidrot nav iespējams, tomēr eksperti norāda, ka teritorijas blīvā apdzīvotība un karadarbības veids, plaši izmantojot nevadāmus lādiņus, liek domāt, ka šis skaitlis, visdrīzāk, tiešām mērāms diezgan daudzos tūkstošos.
Bez pieminētajiem diviem lielākajiem konfliktiem pasaulē izraisījušies vai aktivizējušies vēl vairāki. Septembrī Azerbaidžānas bruņotie spēki uzsāka izšķirošo ofensīvu pret starptautiski neatzīto Arcahas republiku jeb Kalnu Karabahu, pārņemot to savā kontrolē. Rezultātā praktiski visi šis teritorijas armēņu iedzīvotāji – vairāk nekā 100 000 – dažās dienās pameta zemi, kur viņu senči dzīvojuši gadu tūkstošiem ilgi.
Runājot par citiem planētas karstajiem punktiem, preses pārskati min pēdējā gada laikā arvien saasinājušos pilsoņu karu starp Mjanmas militāro huntu un dažādām bruņotām opozīcijas grupām, pieaugušo pretstāvi starp Ķīnu un Filipīnām strīdīgajos Dienvidķīnas jūras ūdeņos, Venecuēlas diktatūras nesen paustos tīkojumus pēc kaimiņvalsts Gajanas teritorijas, „apvērsumu epidēmiju” Subsahāras Āfrikā, kur pēdējais gads pievienojis sarakstam vēl divus – Nigērā un Gabonā. Tāpat iekšēji konflikti turpinās Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā, Somālijā, Jemenā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, Mali, Burkinafaso un citur; turpina gruzdēt Sīrijas pilsoņkarš, iekšēju konfliktu potenciālu komentētāji saskata Irānā un Pakistānā… Sarakstu var turpināt.
Un trijjūgs turpina auļot…
14. decembrī Krievijas vadonis Putins pavadīja četras stundas tiešraidē, noturēdams tradicionālo gada notikumus rezumējošo preses konferenci. Pērngad, kad auditorijai kā Krievijā, tā ārpus tās vēl visai svaigā atmiņā bija krievu spēku atkāpšanās no Hersonas, šis ikgadējais notikums izpalika. Šogad Ukraina nevar lepoties ar līdzīgiem panākumiem, nesen Krievijas spēki pat aktivizējuši uzbrukumus vairākos frontes sektoros, palīdzības pakete Ukrainai iestrēgusi Savienoto Valstu Kongresā, un daži attiecīgas ievirzes komentētāji ceļ brēku par stratēģiskās iniciatīvas pāriešanu Kremļa rokās.
Tad nu šoreiz nelielā auguma plikgalvis, acīmredzot, jutās drošs diezgan, lai sēstos kameru priekšā. Sociālajos tīkos visbiežāk apspēlētais motīvs bija viņa atbilde uz jautājumu par pamanāmo vistu olu cenu kāpumu Krievijā, par ko valdnieks tautai atvainojās, skaidrodams to ar valdības darba nepilnībām.
Kas attiecas uz karadarbību Ukrainā, tad tika atkārtoti jau kara sākumā definētie uzstādījumi par kaimiņvalsts „denacifikāciju” un „demilitarizāciju”. Tam, acīmredzot, jāliecina, ka Kremļa līderis joprojām cer uz Krievijai pozitīvu kara iznākumu. Ja vien šo cerību lolotājs, protams, joprojām ir tas pats lemtspējīgais personāžs, kurš gadsimtu mijā ņēma Krievijas trijjūga grožus savās rokās.
Pagājušā gada notikumi beidzot visai nepārprotami atklāja, ka dažas funkcijas Putina vietā izpilda dubultnieks vai dubultnieki, un tas, protams, aktivizējis versijas par to, ka īstais Putins jau ilgāku vai īsāku laiku vairs neesot starp dzīvajiem, valsti vadot kāda aizkulišu hunta, bet publikai tiekot piedāvāta vadoņa imitācija. Citi gan argumentē, ka Ķīnas prezidents Sjī Dziņpins, Apvienoto Arābu Emirātu prezidents šeihs Muhammeds bin Zaijids un Saūda Arābijas kroņprincis Muhammeds bin Salmāns šīgada valstsvizīšu laikā diezin vai būtu bijuši ar mieru spiest roku kaut kādam pseido-Vladimiram.
Lai kā arī nebūtu, notikumu, kuru teju vienbalsīgi atzīst par draudošāko Putina režīmam visā tā pastāvēšanas laikā, šis režīms šogad izturēja. Runa ir par privātās militārās kompānijas „Vāgnera grupa” īpašnieka Jevgeņija Prigožina sarīkoto dumpi aizejošā gada Vasaras saulgriežos, kas režīmam beidzās ar izbīli, Putinam, diezgan droši, maksāja ne mazumu nervu, bet pašam Prigožinam un dažiem viņa līdzgaitniekiem – dzīvību.
Ļaužu straumes un politikas dambji
Saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajiem datiem 2022. gads Eiropas Savienībā ieceļojušo personu skaita ziņā ar nepilniem 3,8 miljoniem iebraucēju pietuvojies 2015. gada bēgļu krīzes rādītājiem, kas ir vien nedaudz lielāki. Toreiz ieceļotāju straumes galvenais iemesls bija pilsoņkara aktivizēšanās Sīrijā, pērngad – Krievijas agresija pret Ukrainu. Atšķirība ir tāda, ka ja 2015. gada apmēram puse no ieceļotājiem jeb vairāk nekā miljons un astoņsimt tūkstoši bija t.s. neregulārie migranti, t.i. ļaudis bez legāla ieceļošanas iemesla, tad pērngad, ciktāl Ukrainas bēgļi tika uzņemti savienības valstīs legāli, šādu neregulāro ieceļotāju bija mazāk nekā desmitā daļa – nedaudz virs 330 000. Tomēr abām situācijām ir daudz kopīga. Gan 2015. gadā, gan tagad bēgļu plūsmas iemesls ir asinspirts, kas sakurta ar krievu ieročiem – iepriekš Sīrijā, tagad Ukrainā. Un loģisks ir jautājums – vai šīs bēgļu plūsmas nav daļa no Kremļa kalkulācijām kā Eiropu destabilizējošs faktors?
Var piebilst, ka „ķirsītis uz tortes” ir tie robežpārkāpēji, kuri iepriekšējos gados iekļuva pāri Polijas, Lietuvas un Latvijas robežai ar Lukašenko režīma gādību, bet nupat nesen līdzīgā veidā no Krievijas centās ietikt Somijā. Austrumu robežas šķērsojušo migrantu skaits gan ir pavisam neliels, ja salīdzina ar ļaužu plūsmām, kuras arvien aktīvāk virzās uz Eiropu, peldlīdzekļos šķērsojot Vidusjūras, Egejas jūras vai Atlantijas okeāna ūdeņus, attiecīgi nonākot Maltā, Lampedūzā, Grieķijas salās, Kiprā, Spānijas piekrastē vai Kanāriju salās, vai arī pārejot sauszemes robežas Balkānos. Pēdējos gados šīs plūsmas pakāpeniski aug, un līdz ar to pa Eiropas politisko skatuvi atkal sāk klīst nekontrolētās migrācijas rēgs, kura raisītās baismas vislabāk prot izmantot labējie populisti.
Tas pats attiecas uz Savienotajām Valstīm, kuru robežu ar Meksiku jau gadu desmitiem ilgi tiecas šķērsot labākas dzīves alcēji, pamatā Centrālamerikas valstu iedzimtie. Viņiem ceļā, kā zināms, sola stāties republikāņu prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps. Uzsākot savu priekšvēlēšanu kampaņu, viņš jau deklarējis, ka izbeigšot to „invāziju”, kādu esot pieļāvusi prezidenta Baidena administrācija. Dižais Donalds sola, ja atkal tiks prezidentos, atsaukt amerikāņu karaspēku no ārvalstīm un dislocēt to uz Meksikas robežas.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (34)
-Pāvests Francisks pēc savas katolicisma izpratnes pats drīzāk ir liberālis, vai pat neoliberālis ar modernisma prasībām uz katoliskās baznīcas valdīšanu. Aiz viņa ļoti blīvi stāv ASV demokrātiskie spēki. Tāpat stāv ļoti blivi tuvu attiecīgie Britānijas spēki. Divi cilvēki, kas stāv blakus Pāvestam daudzkur nosaka to ko dara Pāvests Francisks. Tie ir pārvaldes sekretārs itālietis. Un Galahers. Viņš reizē ir ārlietu ministrs. Viņš ir brits pēc dzimšanas. Viss ko Pāvests tagad publicē. Savas enciklikas, savas izpratnes kādam jābūt ir katolicismam. Ir aizdomas, ka Pāvests ir ļoti tālu no tā visa. Pāvests patiesībā jau taisās prom no šīs pasaules. Izskatās, ka uz šī neoliberālo Pāvesta izteikumu fona Pasaule gaida katolicisma šķelšanos pa moderno, pa liberālo un pa konservatīvo robežu.
-Ir vecākas reliģijas, ka piemēram Zaratrusta, kurās ir apgalvots, ka šo Pasauli ir radījis Sātans. Un Dievs ir nonācis uz zemes tikai tāpēc, lai pamācītu cilvēkus, kā no tās atbrīvoties.
-Bet ne tā vienkārši tas tur nokļuva. Vēl V.I.Ļeņins teica: ”Es neceru , ka mēs panāksim Ameriku. Mums viņi ir jāsagrauj idejiski!” Tā ir tāda pati kā Alenam Dallesam piedēvētā ideja, tikai apgriezta pretējā virzienā. Šī Šarika ideja neko nedarīt, bet visu sadalīt savā starpā, mājo visās sabiedrībās un visās valstīs. Un nav šai ziņā kādi labāki par citiem.
-Apmēram tā pats Putins: Krievija nedrīks, kā daudzas parazītvalstiņas, apmaiņā pret desu, atdot savu suverenitāti un kļūt par kādu satelītu. Mums ir vienmēr jāatceras un nekad nedrīkstam aizmirst, un bērniem jāiemāca: Krievija vai nu būs suverēna, pašpietiekama un suverēna valsts, vai tās vispār nebūs. Mēs bijām vienīgais Ukrainas neatkarības garants. Pie kā novedusi Amerikāņu Ukrainas neatkarības garantija, mēs to tagad redzam. Būtu Ukraina ieņēmusi neitrālu pozīciju, tā pastāvētu vēl šodien. Taču Ukrainas vadītāji rāvās uz Rietumiem. Veidoja Krievijai naidīgu valsti. Aizliedza krievu valodu. Sāka vajāt pareizticīgo baznīcu. Apšaudīja krieviskās Donbasa un Luganskas teritorijas, 8 gados iznīcinot 9 tūkstošus cilvēku. Rietumi to negribēja redzēt. Veidoja militāros formējumus pēc Rietumu parauga ar nacistisku ideoloģiju. Rietumi centās pārvērst Ukrainu antikrieviskā projektā. Ar Ukrainas iestāšanos NATO drauds Krievijai bija nāvējošs. Tagad ASV ar savām spārnotajām raķetēm atrstos tikai 320 km attālumā no Maskavas. Tāpēc Krievijai vajadzēja uzsākt šo militāro operācija, lai nodrošinātu savu drošību. Mēs nekarojam par teritoriju. Mēs karojam par savas valsts drošību. Kas būs ar Ukrainu? Ukrainas nebūs!
---Kisindžers neizdomāja ierobežotā kodolkara koncepciju, tā ir NATO stratēģijas pamatā un ir izdomāta Pentagonā pirms NATO dibināšanas. Pirmais to izdomāja Džordžs Orvels savā esjā ,,You and the atomic bomb.''
---Jekaterīna Šuļmane apgalvo, ka Krievija straujā tempā pārvēršas par padzīvojušu sieviešu sabiedrību. Vīrieši jau tā dzīvoja īsāku mūžu, tagad viņus vēl paātrināti izkauj.
---Manuprāt izraēliešu nežēlība neapstāsies. Islamisti šauj no civiliedzīvotāju aizsega, kuri indoktrinēti radikālajā islamā, izraēlieši atbild pa šo vietu un palestīnieši iet bojā. Ja izraēlieši pilnīgi nopostīs Gazas sektoru, palestīnieši nodomās, ka Jehova ir stiprāks par Allāhu. Varbūt jāmaina ticība.
---,,Svobodā'' viens žurnālists uzskata, ka migrācijas krīze daļēji ir mūsdien vergu tirdzniecība. Migrants bez dokumentiem par savu naudu ierodas Ziemeļamerikā vai Rietumeiropā, lai strādātu par velti privātajām firmām, vai par vēdera tiesu, vai mazumiņu alkohola vai narkotikām.
ir norāda uz ilglaicīgu vakcinācijas seku sirds asinsvadu vai imunam slimībām
https://www.welt.de/politik/deuts chland/article246821960/Biontech-Der-Corona-Im pfstoff-und-der-Preis-der-Hast.html
bet latvijas radi provaxeri un 5G sektanti labak iszlikjsies no pec strausa metodes to neredzam un recheck ir svarigaka globala sasilsana - videja temperatura slimnica
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X