Raidījumā uzmanību veltām diviem lielajiem kariem, kas norisinās pasaulē, un starptautiskajiem centieniem neatstāt šos dramatiskos notikumus pašplūsmā. Aktualitātes analizē Latvijas Transatlantiskās organizācijas ģenerālsekretāre Sigita Struberga un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Vargulis.

Izraēlas karš – taktiski panākumi, stratēģiski riski

Kopš mēneša sākuma Izraēlas Aizsardzības spēki turpina militāro operāciju Gazas joslā, kas novembra beigās uz laiku tika apturēta, notiekot gūstekņu apmaiņai starp Izraēlu un teroristisko grupējumu „Hamās”. Sektora ziemeļdaļa ar Gazas pilsētu šobrīd pamatā ir izraēliešu kontrolē, lai gan vairākos tās rajonos turpinās nopietna palestīniešu kaujinieku pretestība.

Par Izraēlas spēku galveno taktisko mērķi pēdējās nedēļās kļuvusi Gazas joslas otra lielākā pilsēta Hanjunisa sektora dienviddaļā. Sauszemes operācijās pavada plaši gaisa triecieni pilsētas dzīvojamajiem rajoniem. Tādējādi arvien sašaurinās civiliedzīvotājiem nosacīti drošā teritorija, un pēc Apvienoto Nāciju organizācijas aplēsēm apmēram 80% no vairāk nekā diviem miljoniem Gazas josla iedzīvotāju pametuši savas pastāvīgās dzīvesvietas un koncentrējušies relatīvi drošākajos rajonos, kur dzīves apstākļus ANO pārstāvji raksturo kā „elli zemes virsū”.

Tas viss raisa arvien vairāk Izraēlai veltītas kritikas starptautiskā līmenī. Pēdējās nedēļās brīdinoši viedokļi izskan arī no Telavivas stingrākā sabiedrotā – prezidenta Baidena administrācijas puses. Tai skaitā vakar prezidents Džo Baidens publiski paziņoja, ka Izraēlas veiktā Gazas joslas bombardēšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, draudot tai laupīt starptautisko atbalstu. Dažas stundas vēlāk prezidenta teikto acīmredzami apstiprināja ANO Ģenerālās asamblejas balsojums, kas aicina uz tūlītēju uguns pārtraukšanu Gazā. Par šo rezolūciju balsoja 153 dalībvalstis, atturējās 23, pret bija tikai desmit, t.sk. pati Izraēla un Savienotās Valstis.

Līdztekus šim diplomātiskajam atbalstam Vašingtona turpina sniegt Telavivai arī militāro, piegādājot militārās operācijas turpināšanai nepieciešamo munīciju. Tomēr, kā redzams, Vašingtona un Telaviva nonāk arvien lielākā starptautiskā izolācijā, un premjera Netanjahu valdībai būtu jāapsver, vai par militāri taktiskajiem ieguvumiem tā nemaksā pārāk augstu stratēģisku cenu, padarot neiespējamu nākotnes dialogu ar palestīniešiem.

Ukrainas liktenis Savienoto Valstu iekšpolitikas valgos

Vakar, 12. decembrī, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis trešo reizi kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā ieradās vizītē Vašingtonā. Šim apmeklējumam trūka tās pacilātās gaisotnes, kāda bija raksturīga iepriekšējām reizēm. Nenotika Zelenska uzstāšanās Kongresā, sarunas ar amerikāņu likumdevējiem tika vestas aiz slēgtām durvīm, un Pārstāvju palātas priekšsēdis Maiks Džonsons pat neuzskatīja par nepieciešamu kopā ar Ukrainas līderi tikties ar presi.

Pasaules medijiem nepaslīdēja garām nepamanītas izmaiņas prezidenta Baidena retorikā, kur līdz šim ierasto deklarāciju par atbalstu Ukrainai „cik ilgi tas būs nepieciešams”, nomainījusi cita – „cik ilgi varēsim”. Tas izriet no situācijas Savienoto Valstu Kongresā, kur vairāk nekā 60 miljardus lielā turpmākās palīdzības pakete iestrēgusi, Republikāņu partijas frakcijai padarot tās piešķīrumu atkarīgu no administrācijas piekāpšanās imigrācijas politikas jautājumos. Nav sekmējies prezidenta administrācijas manevrs, mēģinot apstiprināt plašu 110 miljardu izdevumu paketi, kur līdz ar palīdzību Ukrainai, Izraēlai un Taivānai iekļauts arī dāsnāks finansējums Savienoto Valstu un Meksikas robežas stiprināšanai.

Republikāņi vēlas nopietnas izmaiņas politiskā patvēruma pieprasītāju reģistrēšanas kārtībā un, kaut pauž simpātijas Ukrainas prezidentam, uzskata šo politisko vienošanos par principiāli svarīgu. Savukārt ar iespējamu piekāpšanos republikāņu prasībām nāktos grūti samierināties Demokrātu partijas kreisajam spārnam. Tā nu Ukrainas liktenis izrādās sapinies amerikāņu samežģītās iekšpolitikas valgos.

Strupceļš, kādā šobrīd šķiet nonākusi Savienoto Valstu politika, draud ar jau agrāk piesaukto iestrēguma situāciju frontē un ilgstošo nogurdināšanas karu, uz kādu nepārprotami cer agresorvalsts līderis Putins.

Orbans turpina ieriebt Ukrainai un Eiropai

Eiropadomes sanāksme, uz kuru savienības valstu vadītāji rīt, 14. decembrī, pulcēsies Briselē, solās būt viena no tām, kurās lēmumus pieņem pēc ilgām un mokošām nomoda stundām. Par to, pirmkārt, gatavs parūpēties odiozais Ungārijas līderis Viktors Orbans, kura viedoklis, kā ierasts, nesakrīt ar vairuma dalībvalstu nostāju sanāksmes būtiskākajos jautājumos: par iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un finansu atbalsta piešķiršanu tās finanšu sistēmas stabilizācijai.

Taču Ungārijai ir iebildumi – Ukraina esot hroniski korumpēta valsts, savukārt tās atbalstīšana karā pret Krieviju nedodot vēlamos rezultātus. Atbalsta piešķiršanu Ukrainai var sarežģīt arī t.s. taupīgo valstu nostāja. Tās ir turīgās savienības valstis, pamatā no Eiropas ziemeļiem, kuras ir gatavas atbalstīt Ukrainu, tikai mazinot citas savienības kopbudžeta pozīcijas. Dalībvalstis gan var sniegt Kijivai atbalstu uz divpusēju nolīgumu pamata, taču tas būtu vēl viens trieciens Eiropas Savienības kā vienota veseluma reputācijai.

Kas attiecas uz iestāšanās sarunu sākumu, tad Budapeštas valdonis divās nesenās vēstulēs Eiropadomes priekšsēdētājam Šarlam Mišelam paziņojis, ka nepiekrītot tādu uzsākšanai. Ukraina neesot gatava iestāties, tā esot pārāk liela valsts, kuras lauksaimniecības ražojumu ieplūšana kopējā tirgū destabilizēšot visa bloka ekonomiku. Savu pozīciju Orbans raksturo kā principiālu nostāju vēsturiskas izšķiršanās sakarā, ko nemainīšot kāda vienošanās par Briseles līdz šim aizturētā, desmit miljardus lielā atbalsta apjoma piešķiršanu Budapeštai.

Tomēr, kā norāda daudzi, t.sk. Ungārijas opozīcijas pārstāvji, visa šī „vēsturiskā principialitāte” izrietot no Orbana vēlmes pakalpot Krievijas vadonim Vladimiram Putinam. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba izteicies, ka pat nevēloties domāt par tām graujošajām sekām, kādas viņa valstij nestu Eiropadomes nespēja vienoties par pozitīviem lēmumiem minētajos jautājumos.

Sagatavoja Eduards Liniņš.

Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.