Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks.

Alžīrija

Kopš 19. gs. 1. puses Alžīrija bija Francijas kolonija, pie tam no visiem franču koloniālajiem valdījumiem tā bija visciešāk saistīta ar metropoli, un tajā dzīvoja ļoti ievērojama franču kolonistu kopiena. Alžīrijas atbrīvošanās cīņa piecdesmitajos gados noveda pie smagas politiskas krīzes pašā Francijā, kas bija iemesls radikālai konstitūcijas reformai un Francijas 4. republikas nomaiņai ar 5. republiku. Savukārt Alžīrija, 1962. gadā ieguvusi neatkarību, nonāca nacionālās atbrīvošanās cīņu vadījušās Nacionālās atbrīvošanas frontes kontrolē. Pakāpeniski arvien lielāku ietekmi valstī guva militāristi, un 1965. gadā pie varas nāca militārs režīms ar pulkvedi Huari Bumedenu priekšgalā. Bumedens īstenoja uz padomju modeli orientētu politiku: vienpartijas sistēmu, rūpniecības nacionalizāciju, lauksaimniecības kolektivizāciju un intensīvu industrializāciju. Šādi veidotā tautsaimniecība bija neefektīva un pamatā balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Bumedena varas mantinieka Šadli Bendžedida laikā 80. gados, naftas cenām krītoties, ekonomiskā situācija Alžīrijā arvien pasliktinājās, un auga sabiedrības neapmierinātība. Padomju sistēmas sabrukums 80. gadu baigās deva grūdienu pārmaiņām arī Alžīrijā: režīms bija spiests atļaut daudzpartiju sistēmu. Taču kad demokrātisku vēlēšanu rezultātā pie varas grasījās nākt fundamentālistiskā Islāma glābšanas fronte, notikumos atkal iejaucās armija. Sekoja pilsoņu karš, kas turpinājās līdz par šī gadsimta sākumam – t.s. „melnā desmitgade”. Kara noslēguma fāzē 1999. gadā pie varas nāca prezidents Abdelazizs Butaflika. Viņam izdevās stabilizēt situāciju valstī, krasi mazināt vardarbību un īstenot nacionālas samierināšanas stratēģiju. Tas sākotnēji nodrošināja prezidentam Butaflikam plašu sabiedrības atbalstu, un, ja viņa sākotnējās ievēlēšanas leģitimitāte tika apšaubīta, tad 2004. gada vēlēšanas, kurās viņš ar pārliecinošu pārsvaru tika ievēlēts uz nākamo termiņu, tiek uzskatītas par visumā godīgām. Tomēr pēdējos gados vecišķā prezidenta autoritāte bija krietni sašķobījusies. Pēc 2013. gadā pārciestās triekas viņš tikpat kā vairs neparādījās publiskajā telpā, un reālā vara arvien pamanāmāk nonāca viņam pietuvināto rokās. Šī varas deģenerācija notika uz naftas cenu krituma izraisītas smagas finanšu krīzes fona. Kad februārī Buteflika paziņoja par nodomu kandidēt arī nākamajās prezidenta vēlēšanās, valstī sākās protesti. Tajos iesaistījās pamatā gados jauni ļaudis, koordinējot kustību sociālajos tīklos. Demonstrācijas bija lielākoties mierīgas, taču kļuva arvien masveidīgākas un aptvēra visu valsti. Galu galā pēc tam, kad ar prasību pēc Buteflikas atkāpšanās nāca klajā Alžīrijas armijas vadība, divdesmit gadus valdījušais līderis 2. aprīlī paziņoja par savu atkāpšanos. Tomēr, kā lēš komentētāji, ar to var būt par maz, lai pārtrauktu protestus. Protestu kustības dalībnieki ir apzinājušies savu spēku un arī to, ka ar senilā līdera aiziešanu vien valsts problēmām nebūs līdzēts.

Breksits

Vakar naktī Lielbritānijas Parlamenta Apakšpalāta ar vienas balss pārsvaru pieņēma likumprojektu, ar kuru premjerministrei Mejai tiek uzlikts par pienākumu censties panākt izstāšanās termiņa pagarinājumu, lai izvairītos no izstāšanās bez vienošanās. Likuma spēku šis nolēmums gan iegūs tikai pēc apstiprināšanas Lordu palātā. Eiropas Savienības līderi gan jau vairākkārt norādījuši, ka par izstāšanās termiņa pagarināšanu pēc 12. aprīļa var būt runa tikai tad, ja Lielbritānija apstiprinās iepriekš Parlamentā jau trīsreiz noraidīto vienošanos vai piedāvās citu konstruktīvu scenāriju. Kā zināms, indikatīvo balsojumu tūrē pagājušajā pirmdienā britu likumdevēji jau atkal noraidīja arī četras iespējamās alternatīvas esošajam izstāšanās līgumam. Tāpat vakar Terēza Meja spēra soli, par kura nepieciešamību jau kādu laiku izsakās Eiropas politiskajās aprindās: viņa beidzot uzsāka konsultācijas ar lielākā opozīcijas spēka – Leiboristu partijas – līderi Džeremiju Korbinu par kopīgu izejas meklēšanu no politiskā strupceļa. Sarunu izšķirošais etaps paredzēts šodien, taču jau tagad ir skaidrs, ka tuvināšanās leiboristu pozīcijai breksita jautājumos nebūs pieņemama daudziem Konservatīvās partijas biedriem un arī Mejas kabineta locekļiem.

Ukrainas prezidenta vēlēšanas

Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas līdera pozīcijās, kā jau bija prognozējams, nonācis televīzijas zvaigzne Volodimirs Zeļenskis. Viņa pagājušajā gadā reģistrētā partija „Sluha narodu” – „Tautas kalps” – saucas tāpat kā televīzijas seriāls, kurā viņš tēlo galveno lomu: „cilvēku no tautas”, kurš nonāk prezidenta postenī. Izrādās, apmēram 30% elektorāta gatavi noticēt šīs telepasaciņas piepildījumam dzīvē. Tikmēr esošais Ukrainas prezidents Petro Porošenko, kurš kļuva par prezidentu 2014. gadā un ir vadījis valsti Krievijas agresijas situācijā, ieguvis nepilnus 16% balsu. Tas ir otrais labākais rezultāts, kas nodrošinājis prezidentam iespēju sacensties ar Volodimiru Zeļenski vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī.