Studijā notikumus komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politoloģe Rasma Kārkliņa.

Krīze Venecuēlā

Pašreizējā situācija Venecuēlā ir kārtējais saasinājums jau vairākus gadus ilgstošajā politiskajā krīzē, kas šajā Latīņamerikas valstī noris uz ilgstošas un ļoti smagas sociālekonomiskās krīzes fona. Aizsākums visam meklējams vēl pagājušajā gadsimtā – 1999. gadā, kad pie varas Venecuēlā nāca bijušais pulkvedis Ugo Čavess un viņa Apvienotā sociālistu partija. Čavesa valdības īstenotā populistiskā politika sākotnēji iejūsmināja sabiedrības trūcīgāko daļu, taču jau pēc dažiem gadiem izraisīja kapitāla aizplūšanu no valsts un, attiecīgi, attīstībai nepieciešamo investīciju apsīkumu. Investīciju trūkuma dēļ kritās arī galvenā Venecuēlas ienākumu avota – naftas ieguves rūpniecības – rentabilitāte. Valstī uzzēla korupcija, auga noziedzības līmenis, valdošās nomenklatūras ieviestie cenu kontroles un ārvalstu valūtas konfiskācijas pasākumi izraisīja preču deficītu. Līdz ar 2010. gadu Venecuēlā iestājās pastāvīga un arvien dziļāka krīze, kuru sevišķi saasināja naftas cenu kritums pasaules tirgū 2015. gadā.

Tikām Ugo Čavess 2013. gadā beidza savas šīs zemes gaitas, par savu varas mantinieku izraudzījies kādreizējo radikāli kreiso aktīvistu un, domājams, komunistiskās Kubas specdienestu aģentu Nikolasu Maduro. Ārkārtas vēlēšanās pēc Čavesa nāves Maduro uzvarēja ar apmēram 1,5% pārsvaru pār opozīcijas kandidātu Enriki Kaprilesu. Maduro varas gados savulaik bagātākā Latīņamerikas valsts ir nonākusi galējā postā. Lielākajai daļai iedzīvotāju regulāri trūkst pārtikas un medikamentu, daudzi spiesti izdzīvošanas nolūkā izpārdot savu mantu, apmēram 10% iedzīvotāju, trūkuma spiesti, pametuši valsti. Kopš 2016. gada Venecuēlas bolivārs piedzīvo totālu hiperinflāciju, tā vērtībai, salīdzinot ar 2012. gadu, krītoties 750 000 reižu. Kopš 2014. gada valstī praktiski nerimst masu protesti, pret kuriem vara vērš nacionālās gvardes un policijas spēkus, kā arī sev uzticamas paramilitāras vienības, t.s. Colectivos.

2015. gada parlamenta vēlēšanās pirmo reizi kopš 1999. gada vairākumu ieguva opozīcijas spēki. Iesākās ilgstoša pretstāve starp opozicionāro parlamentu un prezidentu, un viņa varas partiju. Pret Nacionālo Asambleju tika vērstas juridiskas un politiskas manipulācijas, vispirms mēģinot to atlaist ar Augstākās Tiesas lēmumu, bet 2017. gadā izveidojot jaunu likumdevēju orgānu – Nacionālo Konstitucionālo Asambleju. Opozīcijai boikotējot vēlēšanas, Konstitucionālajā Asamblejā tika ievēlēti praktiski tikai prezidenta partijas pārstāvji. 2018. gada maijā tika sarīkotas pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas, Nikolass Maduro tika pasludināts par uzvarējušu, kamēr opozīcijas kandidāti un daudzas ārvalstu valdības attiecās atzīt vēlēšanu rezultātus. Šī gada 10. janvārī, kad beidzās Maduro iepriekšējais prezidentūras termiņš, Nacionālās Asamblejas priekšsēdētājs Huans Gvaido pasludināja sevi par prezidenta pienākumu izpildītāju. Viņa pilnvaras jau atzinušas ASV, Kanāda, vairums Latīņamerikas valstu. Tikmēr Krievija, Ķīna, Irāna, Meksika, Kuba un vēl vairākas valstis uzstāj, ka Nikolass Maduro esot leģitīmi ievēlēts Venecuēlas valsts galva.

Donalds Tramps un 2020. gada vēlēšanu prelūdija

25. janvārī, prezidentam Donaldam Trampam piekrītot Kongresa trīs nedēļu finansējuma risinājumam, tika izbeigta vēsturē ilgākā Savienoto Valstu valdības darbības apstādināšana. Tā ilga 35 dienas un, pēc Kongresa Budžeta komitejas aplēsēm, ir radījusi ASV ekonomikai 11 miljardus tiešu zaudējumu. Tomēr lielākais zaudētājs laikam gan ir izrādījies pats procesa iniciators Donalds Tramps. Demokrātu partijas kontrolētā Pārstāvju palāta ne par soli nav piekāpusies prezidenta kārotā t.s. „robežmūra” būvēšanas jautājumā, savukārt Trampa reitingi nokritušies zem 40%. Tie ir iedvesmojoši jaunumi demokrātiem, kuri cer nākamā gada prezidenta vēlēšanās padzīt ekscentrisko republikāni no Baltā nama. „Donalda Trampa ienaidnieki ir saoduši ūdenī asinis,” ar šādu frāzi savu aizvakardienas materiālu uzsāk medija CNN analītiķis Stīvens Kollinsons.

Kas ir tās haizivis, kuras sākušas mest lokus ap savu nākamgada potenciālo upuri? 21. janvārī savu nolūku kandidēt uz augsto posteni pasludinājusi Senatore no Kalifornijas, bijusī Kalifornijas štata ģenerālprokurore Kāmela Harisa. Viņai šobrīd pievērsta visnozīmīgākā mediju uzmanība. Kā citi vērā ņemamai demokrātu pretendenti tiek minēti arī senatore no Ņujorkas Kirstena Džilibrenda un bijušais Baraka Obamas administrācijas dzīvokļu celtniecības un pilsētu attīstības ministrs Hulians Kastro. Tāpat savas ambīcijas pacīkstēties par augsto amatu pieteicis arī potenciāls neatkarīgais kandidāts – bijušais kafejnīcu „impērijas” Starbucks izpilddirektors Hovards Šulcs.