Studijā notikumus komentē RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU 3.kursa staprautisko attiecību studente Katrīna Marija Sitniece.

Irānas Islāma Republika

Visjaunākais posms vairāk nekā divarpus tūkstoš gadu ilgajā Irānas valsts vēsturē iesākās 1979. gadā, kad islāma revolūcijā gāja bojā šaha Mohammeda Rezā Pehlevī režīms. Gan šaha autoritārās varas iedibināšanās militārā apvērsumā 1953. gadā, gan tās pastāvēšana bija cieši saistīta ar Lielbritānijas un ASV ietekmi, pamatā – vēlmi saglabāt kontroli pār Irānas naftas resursiem. No vienas puses, šaha režīms centās rietumnieciskot un sekularizēt sabiedrību, īstenoja ekonomiski produktīvas reformas, no otras puses, tas brutāli apspieda jebkādu politisku opozīciju. Tas, ar ko, domājams, nebija rēķinājusies šaha Mohammeda rietumu sabiedrotie, bija sabiedrības pretestības centrēšanās ap konservatīvi islāmiskajām vērtībām. 1979. gada islāma revolūcija pārvērta Irānu no rietumnieciski orientētas diktatūras par totalitāri teokrātisku valsti – Irānas Islāma Republiku. Par noteicošo personu kļuva islāma garīgais līderis jeb ajatolla Rūhollāhs Homeini.

Irānas attiecības ar Savienotajām Valstīm fundamentāli sabojāja radikāli noskaņotu studentu iebrukums amerikāņu vēstniecību Teherānā 1979. gada novembrī, saņemot un vairāk nekā gadu turot gūstā 52 ASV pilsoņus. Nekādas spožās nebija arī attiecības ar PSRS, kas tieši tobrīd bija okupējusi Afganistānu, kur Irāna atbalstīja šiītu pretošanās kustības grupas. Valsts nonāca starptautiskā izolācijā, kas 1980. gadā pamudināja uz militāru avantūru kaimiņvalsts Irākas diktatoru Sadamu Huseinu. Irākas-Irānas karš ilga nepilnus astoņus gadus, prasīja simtiem tūkstošu dzīvību un beidzās bez būtiskiem ieguvumiem vienai vai otrai pusei. Arī ar vairumu citu reģiona valstu Irānai veidojās saspringtas attiecības. Jau vēsturiski tā bijusi savrupa no pārējās islāma pasaules kā valsts ar šiītu islāma dominanti. Tagad tā tika uzlūkota kā radikalizācijas perēklis un uzvarējušas islāma revolūcijas piemērs, kas šķita bīstams teju visiem Tuvo Austrumu līderiem. Irāna regulāri sniegusi atbalstu šiītu grupējumiem aiz tās robežām; sevišķi ciešs tās sabiedrotais ir Libānas šiītu kustība Hezbollah, kuru daudzas valstis uzskata par teroristisku. Sevišķi saspringtas ir Irānas attiecības ar Saūda Arābiju, un daži komentētāji šo pretstāvi raksturo pat kā „Tuvo Austrumu auksto karu”.

Pēc ajatollas Homeinī aiziešanas mūžībā 1989. gadā Irānas valdība sāka realizēt pragmatiskāku, uz ekonomisko izaugsmi vērstu politiku. Tomēr konservatīvā islāma noskaņojums sabiedrībā joprojām paliek visai ietekmīgs. Kopš šī gadsimta sākuma bažas starptautiskajā sabiedrībā raisīja Irānas kodolizpētes programma, kas, iespējams, bija mēģinājums iegūt savu kodolieroču arsenālu. Tas bija iemesls ANO noteiktām ekonomiskajām sankcijām, kas radīja valstij nopietnas ekonomiskas problēmas. Kā pozitīvs pavērsiens Irānas un Rietumu dialogā tiek raksturota samērā mērenā politiķa Hasana Rūhānī ievēlēšana par Irānas prezidentu 2013. gadā. 2015. gadā tika noslēgta sešu valstu grupas – ASV, Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Ķīnas un Krievijas – vienošanās ar Irānu par sankciju atcelšanu, Irānai garantējot atteikšanos no kodolieroču izstrādes. Pagājušā gada maijā, prezidentam Trampam deklarējot šīs vienošanās neefektivitāti, Savienotās Valstis izstājās no vienošanās un atsāka sankciju režīma īstenošanu pret Irānu.

Indijas un Pakistānas konflikts

Indijas un Pakistānas teritoriālais konflikts par Kašmiras reģionu ilgst jau kopš 1947. gada, kad bijušie britu koloniālie valdījumi Indijā tika sadalīti divās valstīs pamatā pēc reliģiskās piederības. Maharadžas valsts Džammu un Kašmira bija reliģiski un kulturāli neviendabīgs reģions, pretenzijas uz kuru izvirzīja abas jaunās kaimiņvalstis. Trīs reizes pagājušajās septiņās desmitgadēs pretstāve pāraugusi militāros konfliktos starp Indiju un Pakistānu. Kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem bruņota pretestība Indijas kontrolētajā Kašmiras daļā prasījusi jau apmēram 70 000 dzīvību. Par tā pastāvīgu konflikta sastāvdaļu kļuvuši teroristu uzbrukumi. Pēdējais incidents notika 14. februārī, kad spridzinātāja pašnāvnieka uzbrukumā indiešu drošības spēku autokolonnai gāja bojā 40 indiešu militārpersonas. Atbildību uzņēmusies Pakistānā bāzētā islāma teroristu organizācija Džaīš-e-Mohammed – „Muhameda armija”. Pakistānas valdība, kā iepriekš līdzīgos gadījumos, noliegusi jebkādu saistību ar notikušo, taču tiek minēts, ka teroristiskajai organizācijai ir saiknes ar Pakistānas izlūkdienestu. Pēc uzbrukuma Indijas premjerministrs Narendra Modi nāca klajā ar paziņojumu, ka Indijas atbildes akcijas būšot „graujošas”. Uz to Pakistānas premjerministrs Imrans Hans paziņojis, ka Indijas uzbrukuma gadījumā Pakistāna nevilcināsies ar atbildes triecienu.

Prezidenta Trampa jaunākās aktivitātes

Papildu spriedzi jau tā sarežģītajām attiecībām starp ASV un to parteriem Rietumeiropā radījis prezidenta Donalda Trampa 17. februāra ieraksts tviterkontā, kurā viņš aicinājis Lielbritāniju, Franciju, Vāciju un citas valstis uzņemt atpakaļ tos savus valstspiederīgos, kuri Sīrijā cīnījušies grupējuma „Islāma valsts” rindās un krituši ASV sabiedroto gūstā. Tādu esot apmēram 800. „Alternatīva nav laba, ciktāl mums nāksies viņus palaist brīvībā,” prezidents paudis ierakstā. Šie izteikumi izraisījuši satraukumu Eiropas galvaspilsētās. Stingri juridiski vērtējot, šīm valstīm nebūtu iemesla atteikties uzņemt atpakaļ savus pilsoņus. Tomēr Lielbritānijas un Francijas valdību pārstāvji pauduši, ka noziedzniekus būtu jātiesā tur, kur tie pastrādājuši savus noziegumus. Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss paziņojis, ka Vācija šos kaujiniekus varētu uzņemt atpakaļ tikai ar nosacījumu, ka viņi tūdaļ tiek arestēti un tiesāti, ko garantēt esot ļoti sarežģīti. Katrā ziņā iespēja, ka bijušie „kalifāta kareivji” varētu nekontrolēti atgriezties Eiropā, radījusi nopietnas bažas.