Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps.

Kas ir diktatūra?

Diktatora jēdzienu sastopam jau antīkajā pasaulē, kur Romas republikā dictator – burtiski tulkojot, „pavēlētājs” – bija vadonis uz noteiktu laiku ar ārkārtas pilnvarām; lielākoties – iecelts karavadonis. Diktatora jēdziens atgriezās apritē 19. gs., kad par diktatoriem sevi titulēja arī vairāki tā laika nacionāli-revolucionāro kustību līderi, taču līdz ar 19. gs. nogali, veidojoties izpratnei par moderno demokrātiju, diktatūra arvien noteiktāk iezīmējās kā tās pretmets. Par diktatūru tradicionāli dēvē politisko iekārtu, kurā vara koncentrēta vienas personas vai šauras elites grupas rokās, pie tam iztrūkst demokrātisks šo varas nesēju nomaiņas, respektīvi – sabiedrības kontroles mehānisms pār politisko vadību. Šāda vara parasti nav savienojama ar reālu daudzpartiju sistēmu un pilnvērtīgām pilsoniskām brīvībām, tomēr tās pastāvēšanas priekšnoteikumus ir lielākās sabiedrības daļas gatavība identificēties ar šo varu vai vismaz pasīvi piekrist esošajam stāvoklim. Teju allaž diktatūrai piemīt vadonības fenomens – viena, varu personificējoša un ap sevi koncentrējoša indivīda atrašanās valsts priekšgalā. Daudzi 20. gs. autori piemēro diktatūras apzīmējumu visiem visjaunāko laiku nedemokrātiskajiem režīmiem, ar joprojām pastāvošajām absolūtajām monarhijām sākot, ar pagājušā gadsimta totalitārajām sistēmām beidzot. Tā traktēts, diktatūras jēdziens lielā mērā pārklājas ar autoritāras varas jēdzienu, tomēr tādi pagājušā gadsimta otrās puses autori kā politologs Huans Hozē Lincs un filozofe Hanna Ārente uzsver totalitāros režīmus kā īpašu un ekstrēmu diktatūras paveidu. Jau mūsu gadsimtā šo ievirzi turpina amerikāņu politoloģe Barbara Gedesa, totalitārismu izdalot kā atsevišķu fenomenu, kas nebūtu klasificējams kā diktatūra. Eiropā par diktatūru „ziedu laikiem” uzskatāms periods starp abiem pasaules kariem, kad, pēc daudzu monarhiju sabrukuma vai novājināšanās, nācijas mūsu pasaules daļā meklēja jaunus politiskās eksistences modeļus. Bijušajā Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara izskaņā varu sagrābušais boļševiku režīms sevi definēja kā proletariāta diktatūru, respektīvi, revolūcijā uzvarējušās strādnieku šķiras varu pār pārējo sabiedrību tās pārveides nolūkā. Boļševiku izveidotā padomju valsts kļuva par pirmo totalitāro režīmu, kas tiecās pilnīgi kontrolēt ne vien sabiedrības politisko, bet arī sociālekonomisko un kulturālo eksistenci. Kā otrs spilgts totalitārisma modelis minams salīdzinoši daudz īsāku laiku pastāvējušais vācu nacisms, savukārt Fašistu partijas vara, kas 1925. gadā izveidojās Itālijā, kļuva par iedvesmas avotu daudziem starpkaru Eiropas nedemokrātiskajiem režīmiem, t.sk. Ulmaņa autoritārismam Latvijā. 20. gs. pēdējās desmitgades kļuva par Eiropas nedemokrātisko režīmu norieta laiku, tomēr tikai daļā no posttotalitārās telpas iesakņojās pilnvērtīgas demokrātijas. Daudzviet nostiprinājās diezgan klasiskas vienpersonas diktatūras, savukārt citur politikas prakse liek runāt par jaunu fenomenu, kas angliski tiek dēvēts par competitive authoritarianism – konkurences autoritārismu. Tās ir sistēmas, kurās demokrātiskās institūcijas turpina pastāvēt, taču varas elite ar dažādām manipulācijām tās tiecas degradēt līdz politiskas butaforijas līmenim.

Prezidents Tramps pret Pasaules Veselības organizāciju

Kopējais Pasaules Veselības organizācijas divgadu budžets 2018./2019. gadā nedaudz pārsniedza 4 miljardus 200 miljonus dolāru, un to veido kā pasaules valdību, tā dažādu privātu labdarības organizāciju un starptautisku struktūru, kā, piemēram, Eiropas Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas iemaksas. Savienoto Valstu valdība ir lielākais šī budžeta donors, kura pienesums pagājušogad pārsniedza 400 miljonus. Tādējādi prezidenta Donalda Trampa otrdienas paziņojums par finansējuma apturēšanu šai organizācijai, draud tai ar diezgan sajūtamu finanšu robu. Finansējums apturēts uz laiku, kamēr tiks izvērtēta organizācijas darbība – tās varētu būt 60 līdz 90 dienas. Tramps pārmet organizācijai nepietiekoši operatīvu darbību šī gada sākumā, savlaicīgi nekonstatējot koronavīrusa epidēmiju Ķīnā un nebrīdinot par to citas pasaules valstis. Prezidents savā mutiskajā paziņojumā to nodēvējis par „briesmīgu traģisku kļūdu”, izmatot arī frāzi: „Man ir izjūta, ka viņi skaidri zināja, kas notiek.” Trampa rīcību kā bīstamu raksturojis Bils Geitss, kura dibinātais labdarības fonds ir otrs lielākais Pasaules Veselības organizācijas finansētājs; par rīcību „ļoti nelaikā” to nodēvējis ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērrešs. Prezidenta uzbrukumi Pasaules Veselības organizācijai, kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā aģentūra, pamanāmi rezonē ar pārmetumiem, kurus pēdējā mēneša laikā saņēmis viņš pats sakarā ar Vašingtonas administrācijas sākotnējo reakciju uz pandēmijas izplatīšanos Amerikā. Šobrīd ASV ir infekcijas vissmagāk skartā valsts ar vairāk nekā 640 000 inficēšanās un vairāk nekā 28 000 nāves gadījumu. Tikām vēl viens spilgts prezidenta solis ir viņa paraksta likšana uz pabalsta čekiem, kurus Savienoto Valstu Valsts kase nosūta krīzes dēļ trūkumā nonākušajām amerikāņu ģimenēm. Šāda prakse tikusi īstenota arī agrāk, taču šī ir pirmā reize vēsturē, kad čekus rotās valsts galvas paraksts.

Informāciju sagatavoja Eduards Liniņš.