Serbijas parlamenta vēlēšanu rezultāti. Turpina meklēt risinājumus Vidusjūras migrantu problēmai. Vai Āzijā varētu būt savs NATO? Aktualitātes pasaulē analizē politologs Arnis Latišenko un Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Jānis Kapustāns.
Vai Serbijā viss paliks pa vecam?
17. decembrī Serbijā notika ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Iepriekšējās bija tikai pērngad aprīlī, un tajās savas pozīcijas nostiprināja kopš 2012. gada pie varas esošais spēks – Serbu progresīvā partija ar tās līderi Aleksandru Vučiču priekšgalā. Ap Vučiča partiju izveidotā populistisko spēku koalīcija „Par mūsu bērniem” ieguva 180 no 250 Nacionālās Asamblejas deputātu vietām. Pats Vučičs vienlaicīgi notikušajās prezidenta vēlēšanās tika ievēlēts uz otro termiņu.
Tomēr sekojošie mēneši nesa Serbijai visai dramatiskus notikumus. Saasinājās attiecības ar daļēji atzīto Serbijas kaimiņvalsti un bijušo provinci Kosovu, kuras gan izdevās amortizēt ar Eiropas Savienības starpniecību. Tomēr sasniegtais kompromiss, kas šogad pavasarī materializējās t.s. Ohridas nolīgumā, raisījis polarizētus viedokļus serbu sabiedrībā. Tad nāca asiņainais šī gada maijs, kad vispirms vienā no Belgradas skolām skolnieks nošāva deviņus savus skolasbiedrus un skolas apsargu. Dienu vēlāk cits šāvējs, pārvietodamies ar automašīnu, nogalināja deviņus un ievainoja divpadsmit cilvēkus divos ciemos uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas. Slepkavības izraisīja sabiedrības protestus, kādus Serbija nebija piedzīvojusi vairāk nekā divdesmit gadus. Protestētāji pieprasīja vairāku ministru, kā arī elektronisko mediju pārraudzības institūcijas un Serbijas Radio un Televīzijas vadības atkāpšanos, vainojot notikušajā valdību un medijus. Tika prasīts arī atņemt apraides licenci diviem komerckanāliem, kuru izklaidējošajā saturā, pēc protestētāju domām, ir pārāk daudz vardarbības. Protestus organizēja vairākas opozīcijas partijas, to ietvaros gan vairoties no tīri politiskas aģitācijas.
Protesti aktīvi turpinājās līdz jūlijam, taču pilnīgi pierima tikai novembrī, kad tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Oficiālos vēlēšanu rezultātus varētu vērtēt kā valdošo spēku uzvaru. Opozīcijas spēku apvienība „Serbija pret vardarbību” gan ir lielākā ieguvēja, palielinot savu frakciju no 40 uz 65 mandātiem. Taču savu vietu skaitu parlamentā nedaudz palielinājis arī prezidenta Vučiča vadītais bloks, tagad dēvēts par „Serbija nedrīkst apstāties”, iegūstot 128 mandātus, tātad – vairākumu.
Jau tūdaļ pēc rezultātu pasludināšanas opozīcija nāca klajā ar paziņojumu, ka vēlēšanas nav bijušas godīgas un to rezultāti ir anulējami. Arī novērotāji apgalvojuši, ka 17. decembrī konstatēts rekordliels pārkāpumu skaits. Sevišķi aktīvi opozīcija iebilst pret rezultātiem Belgradā, kur vienlaicīgi ar parlamenta vēlēšanām tika ievēlēta arī pašvaldība. Saskaņā ar oficiālajiem rezultātiem valdošā apvienība galvaspilsētā ieguvusi apmēram 40%, opozīcijas bloks – apmēram 35% balsu. Taču, kā norāda opozīcija, Belgradā tikuši nogādāti apmēram 40 000 cilvēku, kuri nav pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji, tā nozīmīgi mainot balsotāju proporciju par labu valdošajiem.
Pēc vēlēšanām Belgradas ielās atkal izgāja tūkstoši protestētāju, un arvien biežāk izskan prasība pēc prezidenta Aleksandara Vučiča atkāpšanās.
Vēl viens risinājuma variants Vidusjūras migrantu problēmai
Saskaņā ar Vācijas statistikas aģentūras „Statista” datiem 2022. gadā Eiropas Savienības ārējās robežas nelegālas šķērsošanas gadījumu skaits, salīdzinot ar 2021. gadu, pieaudzis par vairāk nekā 130 000 vai nepilniem 66% un bijis lielākais pēdējo sešu gadu laikā. Savukārt Eiropas Savienības robežas un krastu apsardzes aģentūras dati liecina, ka tradicionāli aktīvākais šai kustībai ir t.s. Centrālās Vidusjūras maršruts – no Lībijas piekrastes dažādos peldlīdzekļos uz Itālijai piederošo Lampedūzas salu vai Maltu; tālāk – pamatā uz Itāliju. Šogad pa šo ceļu Apenīnu pussalā ieradušies jau vairāk nekā 150 000 Gvinejas, Tunisijas, Kotdivuāras, Bangladešas u.c. valstu pilsoņu.
Kā zināms, šī migrantu plūsma rada nopietnus iebildumus Itālijas sabiedrībā un tēma ir pastāvīgi aktuāla šīs valsts politikā. Iespējams, premjerministres Džordžas Meloni valdība ir atradusi vismaz daļēju risinājumu. Pēc nesenās Meloni tikšanās ar Albānijas premjerministru Edi Ramu tika publiskots projekts par migrantu nogādāšanu uz pagaidu uzturēšanās centriem Albānijas teritorijā, kur tie sagaidītu lietas izskatīšanu un, negatīvas atbildes gadījumā, repatriāciju. Centru kapacitāte plānota 39 000 personu gadā. Albānija, kā zināms, nav Eiropas Savienības dalībvalsts, attiecīgi, ja kādam migrantam izdotos pamest šos centrus, viņam nāktos vēlreiz mēģināt nelegāli šķērsot savienības robežu. Uzturēšanās centri darbotos saskaņā ar Itālijas likumdošanu. Par šo pakalpojumu Albānija saņemtu ne vien finansiālu atlīdzību, bet arī Itālijas atbalstu iestājai Eiropas Savienībā. Pagaidām gan vienošanos bloķējusi Albānijas Konstitucionālā tiesa, kas 18. janvārī plānojusi vērtēt šāda nolīguma atbilstību valsts pamatlikumam.
Vai Āzijā varētu būt savs NATO?
Šonedēļ grupa konservatīvas ievirzes Savienoto Valstu politiķu ierosināja Kongresa lēmumu par izpētes komisijas veidošanu jautājumā par NATO līdzvērtīgas militāras alianses radīšanas iespējām Indijas un Klusā okeāna reģionā, lai tā pretdarbotos drošības apdraudējumiem, kādus rada Ķīnas un Ziemeļkorejas, arī Krievijas un Irānas militārās aktivitātes un ekspansionisma tendences.
Konkrētie motīvi te ir gan Ķīnas pastāvīgi agresīvā retorika Taivanas sakarā, gan Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumi, tāpat Ķīnas pretenzijas uz vairākiem simtiem Dienvidķīnas jūrā esošo saliņu, kas izplestu šīs valsts teritoriālos ūdeņus gandrīz vai līdz Ekvatoram. Šīs niecīgās cietzemes teritorijas – koraļļu rifi un atoli – bez pastāvīgiem iedzīvotājiem ir ar joprojām nenoregulētu starptautisku statusu. Pretenzijas uz lielāku vai mazāku šo arhipelāgu daļu izvirza Ķīna, Vjetnama, Malaizija, Filipīnas, Taivāna un Bruneja.
Visasākā pēdējā laikā ir konfrontācija starp Ķīnu un Filipīnām, kur abu valstu krasta apsardzes spēku starpā notiek pat fiziska konfrontācija, līdz šim gan izmantojot tikai kuģu manevrus un ūdenslielgabalus. Filipīnas ir sens un ciešs Savienoto Valstu militārais sabiedrotais, tāpat līdzīgas ciešas saites Vašingtonu saista ar tādām Ķīnas kaimiņvalstīm kā Japāna, Dienvidkoreja un Taivāna. Var atgādināt, ka zināms NATO analogs šeit pastāvēja laikā no 1954. līdz 1977. gadam – tā bija Dienvidaustrumāzijas līgumorganizācija, kurā ietilpa Savienotās Valstis, Austrālija, Jaunzēlande, Pakistāna, Filipīnas, Taizeme, kā arī Lielbritānija un Francija, kurām organizācijas radīšanas laikā reģionā vēl bija plaši koloniālie valdījumi.
Mainoties vairāku bloka dalībvalstu ģeopolitiskajai orientācijai, tā izrādījās nefunkcionāla un tika likvidēta aukstā kara atslābuma periodā. Šobrīd kā iespējamu „Dienvidaustrumāzijas NATO” aizmetni varētu uzlūkot t.s. AUKUS – Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Austrālijas aliansi sadarbībai drošības jautājumos. Līdzīgs formāts ir arī Kvadrilaterālajam drošības dialogam jeb „Quad”, kurā sadarbojas Savienotās Valstis, Austrālija, Indija un Japāna. Vēl viena reģionāla organizācija, kuras darbības sfērā ietilpst arī kolektīvās drošības jautājumi, ir Dienvidaustrumāzijas Valstu asociācija jeb ASEAN; tajā ietilpst Bruneja, Filipīnas, Indonēzija, Kambodža, Laosa, Malaizija, Mjanma, Singapūra, Taizeme un Vjetnama. Eksperti gan ir diezgan skeptiski par iespēju šobrīd izveidot reģionā ko līdzīgu Ziemeļatlantijas līgumorganizācijai, jo pārāk lielas ir atšķirības potenciālo dalībnieku ārpolitiskajās prioritātēs un tradīcijās, politiskajā sistēmā un kultūrā. Tiesa, kā atzīmē daži, tālāks totalitāro valstu, pirmām kārtām jau Ķīnas, spiediena pieaugums varētu veicināt konsolidāciju.
Sagatavoja Eduards Liniņš.
Eiropas Parlamenta granta projekta „Jaunā Eiropas nākotne” programma.*
* Šī publikācija atspoguļo tikai materiāla veidošanā iesaistīto pušu viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (34)
-* Teodors Jāņa dēls Eihmans latvietis, Kurzemes apriņķis, Ezeres novads. (25. 04.1897. — 03.09.1938.) —ВЧК-ОГПУ-НКВД СССР atbildīgais darbinieks. Bijušais Latviešu strēlnieks. Piedalījās Pilsoņu kara represijās. Pirmais Solovku īpašas nozīmes lēģera (СЛОН) komandants. УЛаг ОГПУ priekšnieks no aprīļa līdz jūnijam 1930.gadā. No 1932–1937 —Speciālās ОГПУ—НКВД šifrēšanas nodaļas priekšnieks. Valsts drošības dienesta priekšnieks. Nošauts 1938 gadā, pēc nāves reabilitēts.
-Eihmaņa priekšniekošanas laikā Solovku lēģerī tika izveidots ārkārtīgi nežēlīgs režīms un ieslodzīto mirstība bija ļoti augsta.
--Anton Hofreiter Deputātu komisārs Eiropas lietās. 8’90/Die Grūnen Vorsitzender Europa Ausschuss: Es ceru, ka viņš neuzliks vetto. Būtībā korumpēts noziedznieks. Viņa mērķis ir atbrīvot Eiropas līdzekļus, lai tos nozagtu sev un savai bandai, kura de fakto pārvalda Ungāriju. Visa starpā, viņš tāpat atrodas zem Krievijas spiediena, jo ir pilnīgi korumpēts. Uzskatu, ka Eiropiešiem vajag rīkoties pret Orbanu daudz stingrāk.
-Tā nauda, kuru Orbans grib atbrīvot nav ES nauda. Tad ko darīt?
--Viņš mums noteikti nav vajadzīgs. Mums vienkārši sakaidri ir jāpasaka, ka stunda ir situsi. Cilvēki ES saka, ka Ungārija, tā nav demokrātija.
#Apvainot demokrātiski izvēlēto prezidentu korupcijā un nosaukt par bandītu? Cilvēku, kurš nav piedalījies cilvēku slepkavībās Ukrainā. Salīdzinājumā ar runātāju, kurš, kā redzams pēc sarunas, atbalsta Vācijas piedalīšanos Ukrainas slaktiņā ir vismaz dīvaina. Orbanam izsaukt vācu sūtni un izsūtīt aiz robežām? Šī runa ir tīrā provokācija, lai izraisītu krīzi. Vācijā Bundestāga deputātiem ir tiesības uz diviem dzīvokļiem. Par otro jāmaksā nodokļi. Deputāts Anton Hofreiter par otro dzīvokli nodokļus nemaksā. Tas ir vispārzināms. Un vācietim tā nav korumpētība? Varbūt, lai Anton Hofreiter vienreiz paskatās spogulī.
“Zaudējumi Ukrainā reāli apdraud ASV drošību, tāpēc Amerika nevar iziet no karaUkrainā.”
-ASV atrodas 9000 km attālumā no Ukrainas. Maskava atrodas 320 km attālumā no Ukrainas robežas, kur amerikāņi plānoja izvietot savas sparnotās raķetes. Skaidrs, ka Ostins nav pirmā lieluma zvaigzne gudrībā, ne saprātā. Viņš šo amatu ieņem tikai tāpēc, ka ir nēģeris. Taču pēc viņa prāta viduvējības Krievijai nebija tiesību iebilst pret radušos stāvokli. Krievija arī pacieta. Bet ar Putina nākšanu pie varas, Krievijā sākās Atmoda.
---No tā arī izriet, ka gadījumā ar ASV drošības garantijām vai pašu lielvaru kaut kas notiks, kodolieroču neizplatīšanas līgums pārstās darboties un pēkšņi parādīsies pāris desmiti jaunu ar kodolieročiem bruņotu valstu. Ir ziņas, ka daudzas valstis slepeni uzglabā kodolieročus, kā minimums mierlaika spridzināšanas darbiem domātus, lai nepārkāptu kodolieroču neizplatīšanas līgumu, kamēr no tā atteikties nav vajadzības.
-nevena pkaim nedrkst dnu skait but mazaks par 70%,
-visur kur vidoja geto tiek parcelti uz citam apkaimem lai ieverotu so likumu
- pasiem nelegaliem ir japiedalas ar aviem lidzekliem dives uzturena
un beglu straume apsika
Vacijai dimzel trukst leta labi izglitota darbaspeka tpec vacija to nevar atlauties
PMLP par pasi grib 55€ tas ir par 60% vairask 35€ un senioriem 2 reizes vairak 20€
ja sitik neganti turpinasies vadzis luzis iešu parakstit referendumu par tautas kalpu atlaisanu
Estonian citizen's passport
At a service office At the self-service portal At a foreign representation
Age 15 and up 35
Those who have reached retirement age in Estonia 20 €
Persons with moderate, serious or severe disabilities 20 €
driz bus latvijas pilsoni ar igaunijas pasi
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X