Pievēršamies mūsu kaimiņvalsts Igaunijas nesenajai vēsturei, posmam kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Stāsta igauņu politologs, Tartu Universitātes salīdzinošās politoloģijas profesors Vello Pettai.

Vispirms viņš raksturo Igaunijas situāciju pagrieziena punktā no padomju perioda uz neatkarību. Kāda bija Igaunijas situācija, sevišķi salīdzinot ar pārējām divām Baltijas valstīm? Vai tajā varēja saskatīt kādās priekšrocības vai trūkumus?

"Es domāju, ka igauņi nesaskatīja kādus īpašus trūkumus savā situācijā. Domāju, ka galvenais bija ļoti līdzīgs tam, kas bieži tiek atzīmēts arī Latvijas gadījumā, proti, dramatiskās demogrāfijas un etniskā sastāva izmaiņas padomju periodā. Un, es domāju, ka igauņi to izjuta vēl asāk, jo pārmaiņas salīdzinājumā ar 1945. gadu bija dramatiskas," analizē Vello Pettai. "Tiek lēsts, ka kara beigās Igaunijā bija aptuveni 95% igauņu. Tātad, mēs startējām no teju absolūtas etniskās viendabības, kas, protams, bija rezultāts ebreju iedzīvotāju iznīcināšanai, daudzu Igaunijas zviedru izceļošanai un arī robežu maiņām, kas atstāja lielāko daļu krievu aiz Krievijas Federācijas robežas. Tāpēc izmaiņas no šiem 95% uz aptuveni 61% 1989. gadā, es domāju, tas tika uzskatīts par lielāko izaicinājumu politisko pārmaiņu procesam – vai krieviski runājošā kopiena atbalstīs un kā tā atbalstīs igauņu iedzīvotāju centienus atjaunot neatkarību."

Vello Pettai vērtē ka igauņi uzskatīja par vienu no savām priekšrocībām ciešo saikni ar Zviedriju un Somiju, kā arī visas tās leģendas un nostāstus par un ap Somijas televīziju Igaunijā, – to nevar novērtēt par zemu.

"Es gan arī to nepārvērtētu, bet es domāju, ka tas tomēr radīja igauņiem izjūtu par to, uz ko viņi varētu tiekties. Un ka viņiem varētu būt vairāk tiešu kontaktu šajās valstīs, jaunas biznesa iespējas vai iegūt vairāk informācijas no ārienes. Tāpēc es domāju, ka astoņdesmito gadu beigās, kad Gorbačovs pārņēma varu un sākās perestroika, šajā ziņā bija izjūta gan par trūkumiem, gan priekšrocībām," vērtē Vello Pettai.

Eduards Liniņš: Runājot par krievu minoritāti un it īpaši krievu minoritāti Igaunijas ziemeļaustrumos, Narvas rajonā – tā patiesībā bija visai bīstama situācija, kādas īsti nebija pat Latvijā, kur krievu minoritāte gan procentuāli bija vēl lielāka, taču tai nav neviena tik kompakti apdzīvota reģiona. Es pat biju laimīgi aizmirsis, ka 1993. gadā notika referenduma mēģinājums par Narvas reģiona autonomiju. Vai jūs neraksturotu pamatīgāk cittautiešu integrācijas procesu un attiecību veidošanos starp cittautiešiem un Igaunijas valsti?

Vello Pettai: Jūs ļoti pareizi norādāt, ka kopējā demogrāfiskā situācija abās valstīs bija ļoti līdzīga, un tomēr Igaunija bija šis papildu elements, ja vēlaties, – minētā minoritātes iedzīvotāju daļēja koncentrācija valsts ziemeļaustrumos. Un tas nozīmē ne tikai sava veida spēcīgu reģionālismu visā etnisko attiecību jautājumā, bet arī potenciālu secesionisma kustību un bažas, ka daļa šīs teritorijas varētu vienkārši mēģināt atdalīties no Igaunijas un pievienoties Krievijas Federācijai. Cittautiešu koncentrācija arī minētajā reģionā, protams, galvenokārt bija pilsētās – Narvā, Kohtla-Jervē, Jehvi, Sillamē. Lauku apvidos arī tur galvenokārt ir igauņu iedzīvotāji, tāpēc reāla šo teritoriju pievienošana Krievijas Federācijai tik vienkārši vis nebūtu iespējama.

Tomēr 1990./1991. gadā visā Padomju Savienībā radās vairāki šāda veida atdalīšanās kustību gadījumi. Es atceros, ka Igaunijā visai bažīgi vēroja situāciju Moldovā – Piedņestras reģionā, un bija bažas, vai Igaunijā nevarētu notikt kas līdzīgs. Tā ka šis jautājums pastāvēja jau pirms neatkarības atjaunošanas un palika dienaskārtībā arī pēc tam, it sevišķi saasinoties tieši 1993. gadā, kad Igaunija sāka pieņemt noteiktus tiesību aktus, lai regulētu Igaunijā palikušo padomju pilsoņu, kā arī nepilsoņu, bezvalstnieku statusu. Tos tiesību aktus, kas sākotnēji tika ierosināti 1993. gada sākumā, kritizēja arī Eiropas Padome un citas organizācijas. Un, kad Igaunijas valdība un Parlaments turpināja pieņemt dažus no pretrunīgi vērtētajiem tiesību aktiem, tas noveda pie krīzes saasinājuma, kad cittautiešu līderi ziemeļaustrumos mēģināja organizēt šos referendumus Narvā un Sillamē.

Tas lika iejaukties Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstajam komisāram nacionālo minoritāšu jautājumos, kas bija jaunizveidots amats. Komisārs Makss van der Stūls vairākas reizes ieradās Igaunijā, lai tiktos ar dažādām pusēm, arī ar dažiem cittautiešu līderiem Igaunijas ziemeļaustrumos, un galu galā viņi panāca vienošanos. Igaunijas jaunā Konstitucionālā tiesa pasludināja referendumus par antikonstitucionāliem, taču apmaiņā pret to Igaunijas valdība piekrita pārskatīt tiesību aktus un tika veiktas zināmas izmaiņas. Tā šī situācija tika atrisināta un kopš tā laika šis jautājums vairs nav uzpeldējis. Protams, ziemeļaustrumu rajonu integrācija nav bijusi ideāla, reģions joprojām ir ļoti atkarīgs no degslānekļa ieguves un dažām ražošanas nozarēm, kas ir smagi cietušas no pārejas uz brīvo tirgu un starptautiskās konkurences apstākļiem. Neskatoties uz to, minētais secesionisma noskaņojums ir zudis, jo īpaši tāpēc, ka Igaunija ekonomiski kopumā tā ir bijusi veiksmīgāka nekā Krievija, un, ja skatās pāri Narvas upei, tad pat tie, kas ir krievu izcelsmes vai runā krieviski, neizjūt īpašu vilinājumu kļūt par Krievijas daļu.

Eduards Liniņš: Runājot par Igaunijas attīstību, it īpaši 90. gados, tā tomēr bija acīmredzami nedaudz veiksmīgāka nekā Latvijai. Mēs mēdzam šai ziņā uzsvērt Somijas pozitīvo lomu. Skatoties, cik lielā mērā mēs varam teikt, ka Igaunija peld Somijas ķīļūdenī?

Vello Pettai: Es domāju, ka Somijas efektu papildina arī Zviedrijas efekts. Bet, protams, Somija caur televīziju un valodu radniecību nodrošināja to, ka igauņi jau pirms neatkarības atgūšanas zināja somu valodu, bija saskarsmē ar somu viesiem, somu tūristiem, – ikviens, kurš šodien apmeklē Tallinu, zina, par ko es runāju. Un šāda veida mijiedarbība, manuprāt, patiešām radīja labāku izpratni par pasaulē notiekošo, sevišķi ļaudīm Igaunijas ziemeļos, kuri skatījās šo somu televīziju. Viņi bija arī gatavāki sadarbībai ar Somiju – jauniem projektiem, jauniem uzņēmumiem, jaunām aktivitātēm, integrācijai. Es nedomāju, ka Igaunija pieņēma kaut kādu īpašu somu modeli vai tiecas kļūt par tādu Somijas „mazo brālēnu” un patverties zem tās spārna.

Es domāju, ka tas bija tikai viens no kanāliem, kuru izmantojot, varēja gūt vairāk. Pirmajos 5-10 neatkarības gados Igaunija izveidoja kontaktus ar daudzām valstīm – ar citām Ziemeļvalstīm, ar Vāciju, arī ar Lielbritāniju un citām. Bet starp Somijas un Igaunijas valdībām, kā zināms, pastāv īpašas un sevišķi tuvas saites. Tradicionāli Igaunijas premjerministrs, kad viņu apstiprina amatā, savā pirmajā ārvalstu vizītē dodas uz Somiju, kam, protams, tūdaļ seko arī tradicionālā vizīte Latvijā. Bet citādā ziņā tā nav tikai divpusēja alianse – tā ir daļa no Igaunijas plašākas sabiedroto un draudzīgo attiecību politikas Eiropā un citur.