Saruna par mūsu kaimiņvalsts Igaunijas likteni padomju totalitārisma periodā. No vienas puses Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistiskajām Republikām bija visvairāk kopīga, ja novērtējam visas Maskavai pakļautās totalitārās impērijas provinces. Tomēr bija daudz atšķirīga. Par kopīgo un atšķirīgo saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

"Ja runājam par sovjetizācijas sākuma periodu, bez šaubām, Latvijai un Igaunijai savstarpēji daudz vairāk kopēja, nekā tas ir Latvijai ar Lietuvu vai Igaunijai ar Lietuvu," atzīst Daina Bleiere. "Es domāju, ka tas galvenokārt izpaužas divos aspektos: viens aspekts ir tas, kā veidojās vietējā nomenklatūra, vietējā valdošā virsotne. Latvijā un Igaunijā ļoti liela bija tā saucamo Krievijas latviešu vai Krievijas igauņu ietekme, un viņi faktiski aizņēma gandrīz lielāko daļu vadošo pozīciju kā partijas aparātā, tā administratīvajā valsts pārvaldes aparātā."

Bleiere min vairākus Igaunijas koministiskās partijas pirmos sekretārus, kas nāca tieši no šīs grupas

"Gan Igaunijā, gan Latvijā līdz ar to izpaudās pretrunas starp dažādām nomenklatūras grupām: tie, kas 20.-30.gados bija darbojušās pagrīdē, bija izteiktā mazākumā nomenklatūrā. Lai gan viņus cienīja un atzina viņu nopelnus, tomēr viņus centās atbīdīt no amata," norāda Daina Bleiere.

"Otra lieta ir līdzīga industriālā bāze. Gan cariskās Krievijas laikā, gan starpkaru periodā kā Igaunijā, tā Latvijā bija attīstījusies samērā laba industriālā bāze, tas bija izteikts pamats sociālistiskajai industrializācijai."

"Ziemeļu Igaunijā, tāpat kā tas notika Rīgā un Rīgas aglomerācijā, ļoti strauji tika attīstīta industrija, kas prasīja daudz darba roku, un šīs darba rokas tika iepludinātas Igaunijas gadījumā pārsvarā no Krievijas. Faktiski visa Ziemeļigaunija no Tallinas līdz Narvai bija sociālistiskās industrializācijas reģions. Igaunijas gadījumā tas balstījās uz degakmens raktuvēm un degakmens izmantošanu," turpina Bleiere.

Ziemeļigaunijā arvien darbojas Narvas TEC, kas izmantoja degakmeni un kas ražoja elektrību un vēl joprojām to ražo, kuru izmanto gan Krievijā, gan arī Latvijā, gan Lietuvā. 

"Es domāju, būtiskākās atšķirības ir tajā aspektā, ka Igaunijā bija it kā divās galvaspilsētas, tātad bija administratīvā un ekonomiskā galvaspilsēta Tallina un bija kultūras un izglītības galvaspilsēta Tartu. Tā ir diezgan būtiska atšķirība, jo izglītība un kultūra zināmā mērā, varētu teikt, īpaši humanitārā izglītība, Igaunija attīstījās, varbūt drusku brīvāk, nekā tas notika Latvijā," uzskata Daina Bleiere.

Pētniece vērtē, ka tas saistāms ar faktu, ka kolaboracionisti, pārsvarā no kreisajiem sociālistiem, kas 1940. gadā iegāja Igaunijas valdībā, bija diezgan nozīmīgi humanitārās inteliģences pārstāvji un līdz ar to cieņa pret humanitārajām zinātnēm, humanitāro ievirzi saglabājās arī turpmākajos gados.

"Latvijā tajā laikā, nomenklatūras vidū attīstījās izteikti tāda šauri tehnokrātiska pieeja, lai taisītu karjeru vēlama bija Rīgas Politehniskā institūta vai Lauksaimniecības akadēmijas izglītība, bet humanitārā izglītība netika cienīta un  principā humanitārās zinātnes visu laiku atradās pabērna lomā," norāda Daina Bleiere.