Ciklā pievēršamies Latvijas brāļu tautas - lietuviešu - liktenim padomju pakļautības periodā. Tāpat kā Latviju un Igauniju, arī Lietuvu anektēja staļiniskā Padomju Savienība 1940.gadā, piedzīvoja padomju represijas pirms padomju - vācu kara, tad nacistiskās Vācijas okupāciju un nežēlīgu holokaustu, pēc tam atkārtotu padomju okupāciju Otrā pasaules kara noslēguma posmā un pēckara sovjetizāciju, kurai lietuvieši pretojās krietni sīkstāk nekā pārējās divas Baltijas nācijas. Par to, kāda bija un kā attīstījās Lietuvas Padomju Sociālistiskā Republika laikā no Otrā pasaules kara līdz Padomju Savienības sabrukumam, saruna ar lietuviešu filologu baltistu, savulaik Kauņas Vītauta Dižā universitātes profesoru Alvīdu Butku.

"Mēs startējam gandrīz vienlaikus 1918. gadā, bet Latvijas bija gan ekonomiski, gan kulturāli virzījusies uz priekšu. Lietuva bija atpalikusi tajā laikā. Taču divu desmitgažu laikā Lietuva pacēla savu ekonomiku, paspēja uzplaukt, bet nepanāca Latvijas līmeni," atzīst Alvīds Butkus. "Runājot par attiecībām ar kaimiņiem, situāciju bojāja Polijas arogance mūsu valstu attiecībās, Polija neļāva Latvijai draudzēties ar Lietuvu. Polija bija no valstīm, kas stiprināja Latvijas neatkarību un Latvija negribēja naidoties ar stratēģisko partneri. 

No malas skatoties, Polija sabojāja visu stāvokli Austrumbaltijas reģionā, jo rīkojās tāpat, kā tagad rīkojas Krievija Ukrainā.

No otras puses, lai tas skanētu paradoksāli, Polijas klātbūtne Lietuvā stiprināja lietuviešu pašapziņu un lietuviešu valodas statusu. Līdzīgi kā Ukraina to tagad pārdzīvo savā zemē Krievijas agresivitātes dēļ.

Lai nu kā trīs Baltijas valstis kļuva par Rietumvalstīm 20 gadu laikā," vērtē Alvīds Butkus, atskatoties uz 20.-40. gadu periodu.

Analizējot kopīgo un atšķirīgo ar kaimiņiem Padomju Lietuvas pastāvēšanas periodā, Butkus atzīst, ka visas trīs Baltijas valstis cieta no represijām, bet Lietuva bija slavena ar savu rezistenci, jo lietuviešu bija vairāk, turklāt latvieši un igauņi savu spēku iztērēja leģionā, rezistence turpinājās līdz 1953. gadam, pat ilgāk.

"Ekonomiskajā ziņa atkal paradokss: padomju vara Latviju būtībā nolaida, bet Lietuvu pacēla mazliet. Un starpība starp abām valstīm izlīdzinājās padomju laikā. Nolaida, salīdzinot ar Rietumu valstīm, jo Padomju Savienībā mūs uzskatīja par Padomju Rietumu valstīm, Eiropa Krievijā," skaidro Alvīds Butkus.

Vēl vienā atšķirība Lietuvā - tā sagaida padomju periodu ar salīdzinoši lielākām atšķirībām starp dažādiem valsts reģioniem. Tātad pirmām kārtām tas ir Viļņas apgabals, kas visu starpkaru posmu ir bijis Polijas sastāvā un kur ir liela poļu minoritāte, joprojām arī pēc Otrā pasaules kara. Tas ir Klaipēdas apgabals, kas starpkaru periodā gan bija Lietuvas daļa, bet, kā zināms, tas iedzīvotāju sastāvs pamatā tie ir lietuvieši, bet ir zināms, ka arī 1939.gadā kad Vācija atkal anektēja šo teritoriju, tad liela daļa iedzīvotāju tur neatkarīgi no savas etniskās piederības nemaz nejūtas slikti, ka viņi tagad atkal ir Vācijas pavalstnieki.

Skaidrojot reģionālās atšķirības Lietuvā, Alvīds Butkus bilst, ka Klaipēdas apgabals ilgu laiku piederēja Prūsijai un arī pašā Lietuvā to sauc par " mazo Lietuvu" .

" Starpība starp Klaipēdas apgabalu un Lietuvu bija tāda, ka tur pārsvarā bija lietuvieši - luterāņi, tāpat kā Kurzemes un Vidzemes latvieši, un šajā ziņā viņi bija kulturālāki. Kad Klaipēda bija iekļauta Lietuvas sastāvā 1923.gadā, vietējie lietuvieši uz Lietuvas ierēdņiem skatījās augstprātīgāk, jo tur sabraukušie "lielās Lietuvas" ierēdņi bija kulturāli vairāk atpalikuši. Klaipēdas lietuviešiem bija kauns sevi saukt par lietuviešiem, viņi sevi sauca par Mēmeles iedzīvotājiem,"  norāda Alvīds Butkus.

Kad Hitlers 1939.gadā atņēma Klaipēdu, daudzi vietējie iedzīvotāji jūtas kā mājās. Beidzoties Otrajam pasaules karam, daudzi vietējie emigrēja un jau vēlāk tie, kas bija palikuši, panāca, lai viņus laistu pie radiniekiem uz Rietumvāciju.

"Tā kā viss šis apgabals tika vēlāk "kolonizēts", teiksim tā, no Žemaitijas, kaut tie vecie iedzīvotāji, kas bija Klaipēdā, lingvistiskajai ziņā bija arī žemaišim bet viņi sevi neuzskatīja par žemaišiem,' skaidro Alvīds Butkus.

Savukārt Viļņas apgabalā daudzi vietējie iedzīvotāji sevi uzskatīja par poļiem, kaut viņi ģimenē runā kaut kādā lauku žargonā, ko valodnieki sauc par baltkrievu dialektu.

"Tie poļi tajā laikā, kad veidojās nacionālā apziņa, nezināja, kā sevi nosaukt. Viņi it kā bija lietuvieši, bet runāja poliski. Viņi sevi sauca par "vietējiem"," bilst Alvīds Butkus. "Savukārt, kad daļa Viļņas apgabala atgriezās no Padomju Savienības Lietuvas sastāvā, daudzi poļi emigrēja. Viņiem ļāva braukt uz Poliju, lai viņi apdziīvotu tos Polijas jaunos apgabalus rietumos, ko Polija jau saņēmusi no Vācijas. Līdz ar tiem emigrēja daļa vietējo lietuviešu."

"Tā kā tur pietrūka iedzīvotāju emigrācijas dēļ, tad jaunā plūsma bija no Baltkrievijas, ieplūda darbaspēks no Baltkrievijas, kas tagad sevi uzskata par vietējiem, protams, arī pozicionē sevi kā poļi. Viņiem integrēties nacās grūtāk, jo viņi grib ne tikai saglabāt identitāti, bet teritoriālo atšķirību. 1991.gadā viņi mēģināja veidot Polijas autonomiju Padomju Savienības sastāvā. To autonomiju neatbalstīja Polija un izveidot neizdevās," turpina Alvīds Butkus.

Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Lietuvai izdodas neieviest, lai arī notika industrializācija, tik daudz darbaspēka, kā tas ieplūda Latvijā un Igaunijā.

"Ir divi iemesli - oficiālais un neoficiālais. Neoficiālais - lietuvieši tic, ka krievi baidījās braukt uz Lietuvu rezistences dēļ, jo Lietuvā tā bija lielāka, nekā citur. Es to noraidu, jo rezistence tikai veikta laukos un krievi nepretendēja iesakņoties laukos," analizē Alvīds Butkus.

"Latvija un Igaunija bija vairāk industrializēta nekā Lietuva un darbaspēku aicināja, lai šo industrializāciju turpinātu. Lietuvā industrializāciju veica pakāpeniski un daudzos gadījumos Lietuva iztika ar saviem spēkiem.

Visu padomju periodu lietuviešu sastāvs valstī bija 79- 80 %. Pašlaik lietuviešu valstī ir 86-87%."