Cikla noslēdzošajā raidījumā pievēršamies Polijas Republikas vēsturei pēdējās trīs desmitgadēs pēc padomju sistēmas sabrukuma. To mēdz dēvēt arī par trešo Polijas Republiku. Stāsta un vērtē politologi - Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks un Latvijas Universitātes un Juridiskās augstskolas pasniedzējs Aldis Austeres.

Vispirms sarunā pieskaramies jautājumam, kā notiek pārejas process Polijā, jo, kā zināms, Polijas vēsture padomju ēras pēdējā desmitgadē ir sevišķi satricinājumiem bagāta. Ir kustības "Solidaritāte" mēģinājums no apakšas mainīt poļu sabiedrību 70. gadu beigās - 80. gadu sākumā. Ir padomju pretreakcija, ir karastāvokļa ieviešana, arī diezgan nežēlīgs represīvs režīms, kuru priekšgalā ir ģenerālis Jaruzeļskis. 

Tad 1989. gadā uz vispārējā pārmaiņu fona, ko nosaka pārmaiņas Padomju Savienībā un nepārprotami padomju toreizējā līdera Mihaila Gorbačova nostāja, ka ar militāru spēku vairs neviena satelītvalsts netiks turēta padomju sistēmā un kaut kādas politiskas pārmaiņas netiks no padomju puses šādā veidā apspiestas, Polijā notiek varas pāreja, kas ir, varbūt pat ievērojot visu iepriekšējo vēsturi, pārsteidzoši mierīga, līdzsvarota un toleranta.

„Astoņdesmitajos gados noteikti Padomju Savienības vai komunisma likteņi lielā mērā varbūt izšķīrās Polijā.

Ne velti Lehs Valensa ir izteicies, ka komunismu sagrāva trīs cilvēki: par 25% Mihails Gorbačovs, par 25% Lehs Valensa un par 50% Karols Voitila jeb Jānis Pāvils II, kas iedeva Polijai tādu pašcieņu, pašlepnuma devu, uz kuras viļņa arī "Solidaritāte" izvērtās 70. gadu beigās, 80. gadu sākumā,” vērtē Andris Sprūds.

„Kad Gorbačovs nāca pie varas, tā vairs nebija inteliģentā Vāclava Havela vadītā opozīciju Čehoslovākijā, tā bija principā strādnieku un zemnieku tikai ļoti katoliciski noskaņota sabiedrība, kas vairs negribēja pieņemt komunismu. Līdz ar to visa šī Brežņeva doktrīna, ka vari nokārtot lietas atbilstoši Padomju Savienības un komunisma interesēm, tas vairs īsti nedarbojas,” turpina Andris Sprūds. „Mēs bieži pieminam barikādes kā atslēgas momentu, Baltijas ceļu, bet noteikti ļoti liela taisnība ir tajā, ka tie likteņi izšķīrās tieši Polijā, kas ir liela sabiedrība, kas lielā mērā mainīja to paradigmu, loģisku un domāšanu, tai skaitā arī Padomju Savienībā.”

„Bet vienlaikus jāsaka, ka ir zināmā veidā tāds "iedzimtais grēks" šajā visā, jo tas apaļais galds un tā Trešā republika ir kļuvusi par tādu pretmetu vai diskusijas objektu. Ne velti šobrīd "Likums un taisnīgums" un Jaroslavs Kačinskis nāca jau ar terminu Ceturtā republika, jo tā Trešā republika jau bija korumpēta pirmsākumos,” vērtē Andris Sprūds. „Tā bija miermīlīga pāreja, miermīlīga saruna, dialogs ar komunistiem un ka ļoti daudz kas tajā visā bija no komunistiem mantots. Tieši tāpēc šī pretmetu politika vai politika caur pretnostatījumu ir ļoti spēcīga Polijā. Vienlaikus, protams, arī tas, ka Polija ir pašpietiekama savā mentalitātē. Var teikt, ka salīdzinoši gludi kopumā tā pāreja notikusi,

bet gan iekšējās pretrunas, iekšējā politiskajā cīņā, gan arī Polijas brīžiem, un to mēs redzam arī šobrīd, pretnostatījums ar citām valstīm Eiropā, tomēr ir lielā mērā ir sistēmisks, likumsakarīgs un kaut kur Polijas attīstībā ir ielikts.”

Aldis Austers vērtē, ka Polija ir tāds lakmusa papīrs transformācijām Centrāl- un Austrumeiropā pēc Padomju Savienības sabrukšanas un arīdzan procesiem, kas notiek visās šajās valstīs šobrīd, esot dalībvalstīm Eiropas Savienībā. 

„Stāvojumi ir dažādi un diezgan dziļi, to saknes ir meklējamas Polijas vēsturē, skatoties atpakaļ līdz pat viduslaikiem. Un arīdzan tie pretstati, pretmeti, pretnostatījumi eksistē arī šobrīd. Arī dziļas plaisas ir pašā sabiedrībā,” atzīst Aldis Austers. „Mēs runājam par Polijas nāciju, bet šī nācija tomēr sastāv no dažādām ļaužu grupām, ir milzīgas atšķirības starp Austrumupoliju un Rietumpoliju ekonomiskās attīstības līmenī, ienākumu līmenī, arī attieksmēs. Mēs redzam, ka elektorāts "Likumam un taisnīgumam" koncentrējas tieši tieši Polijas austrumu reģionos, kuri ekonomiskāk nav bijuši tik veiksmīgi, nav tik daudz ieguvuši no Eiropas integrācijas procesiem, kā Rietumpolijas reģioni.”

„Arī reliģiskās dogmas, kuras konfliktē nepārtraukti ar liberālas Eiropas ideāliem. Eitanāzija,  homoseksuāļu tiesības, aborta tiesības. Šīs pretrunas pastāv un ir cilvēku grupas Polijā, kuras uzskata, ka šīs Eiropas liberālās vērtības ir drauds poļu katoliskai identitātei,” norāda Aldis Austers.

No vienas puses, pēc Otrā pasaules kara Polija kļūst par etniski samērā monolītu sabiedrību, tur ir ļoti maz etnisko minoritāšu. Arī reliģiski tā ir praktiski mono katoliska sabiedrība, bet tā ir, ka arī šobrīd būtiski atšķiras iedzīvotāju noskaņojums, varētu teikt, tai vecajā Polijā, kas ir tā Polijas daļa, kas bija Polija jau starpkaru periodā. Un tajās Polijas teritorijās, kuras tika pievienotas Otrā pasaules kara rezultātā, zināmā mērā kompensējot Polijai Padomju Savienības atņemtās teritorijas austrumos, tātad bijušās Vācijas zemes, no kurienes vācu iedzīvotāji tika praktiski visi padzīti, un tur apmetās cilvēki no šiem zaudētajiem Austrumu apgabaliem, visdrīzāk, ka tie bija salīdzinoši jauni, salīdzinoši neiesakņoti ļaudis, un tā domāšana ir kaut kādā ziņā citādāka.

„Viss pieminētais parāda Polijas sarežģītību un daudzšķautņainību, jo Polija ir pavirzījusies ģeogrāfiski no savām vēsturiskajām teritorijām uz Rietumiem, viņa pavirzījusies savā etniskajā veidojumā. Polija ir bijusi gadu simtiem ļoti etniski krāsaina vai multinacionāla kopiena. Šobrīd tā ir tieši viena no retajām Eiropas kopienām, kas ir faktiski ļoti homogēna, viendabīga, gan etniskajā ziņā, gan arī reliģiskajā ziņā,” komentē Andris Sprūds. „Bet aiz tā visa joprojām ir šķautnes, kas dzīvi sarežģī arī Polijas politikā.”