Raidījums veltīts Ungārijas attīstībai laikā pēc Otrā pasaules kara. Protams, ka šīm desmitgadēm varam pieskarties ļoti konspektīvi.

Visu Ungārijas padomju posma vēsturi var iedalīt divos spilgti atšķirīgos posmos: līdz 1956. gadam, kad ungāru nācijas sacelšanās kļuva par spilgtāko kādas padomju satelītvalsts mēģinājumu izrauties no Kremļa hegemonijas, un pēc šiem notikumiem. Līdzīgi kā citās Centrāleiropas valstīs, arī Ungārijā tūlīt pēc Otrā pasaules kara notika demokrātiskas iekārtas atjaunošanas mēģinājums, izveidojot koalīciju starp tobrīd Neatkarīgo sīkīpašnieku partiju un Ungārijas komunistu partiju. Tomēr komunisti jau tūdaļ uzsāka savu koalīcijas partneru izspiešanas politiku, balstoties valstī dislocētās padomju armijas, padomju drošības struktūru un diplomātiskā spiediena ietekmē. 

Ar izdomātām apsūdzībām nekomunistisko partiju līderi cits pēc cita tika represēti un deportēti uz Padomju Savienību vai devās trimdā. Pāris gadu laikā visa vara valstī faktiski nonāca komunistu rokās. Komunistiskā partija absorbēja Ungārijas Sociāldemokrātisko partiju 1948. gadā, izveidojot Ungārijas Darbaļaužu partiju. Nākamajā gadā komunistu režīms panāca Ungārijas Republikas pārveidi par Ungārijas Tautas Republiku. Tās priekšgalā nostājās zvērināts staļinists Matjašs Rakoši. Pēc Staļina nāves, kad Padomju Savienībā iesākās relatīvas liberalizācijas process Ņikitas Hruščova vadībā, Ungārijas komunistiskā valdība turpināja savu agrāko politiku. Tas galu galā noveda pie sabiedrības demokrātisko tendenču izlaušanās 1956. gada revolūcijā. Stāsta vēsturnieks profesors Ilgvars Butulis.

"1956. gads Austrumeiropā ir īpašas sarunas vērts. Tā ir vesela notikumu virkne, savā starpā saistīti. Tas ir jautājums par to, kāda būs tālāka šo tā saukto sociālistisko valstu, Padomju Savienības satelītu, politika? Kāda būs viņa atkarības pakāpe no Padomju Savienības? Cik lielā mērā šo totalitāro politisko iekārtu varbūt aizvietos drusku mīkstākas autoritāras formas?" atzīst Ilgvars Butulis

Butulis skaidro, ka pēdējie pētījumi liecina, ka notikumi Maskavā, Ungārijā un Polijā 1956. gadā ir ietekmējuši pat strādnieku kustība Ķīnā. 

"Tas ir tāds grandiozs process, kurš vēl līdz galam varbūt apjausts," norāda Ilgvars Butulis.

Runājot tieši par Ungāriju, 1956. gada oktobra beigās un novembra sākumā bija jautājums, kādu ceļu valsts ies turpmāk.

"Ungārija kā neatkarīga, kā neitrāla valsts - vai Padomju Savienība to akceptēs vai neakceptēs. Līdz tam nonākt oktobra - novembra mēnešu mijā un šeit sākas Padomju Savienības intervence, un tātad lielā mērā tās cerības, kas ir saistīts tieši konkrētā situācijā ar Ungārijas neatkarības gājienu, tālāk ar saišu stiprināšana, ar Rietumiem, ar padomju karaspēka izvešanu, tas, protams, tiek pārtraukts ar spēku," bilst Ilgvars Butulis.

Līdz 1958. gadam valstī valda terors, vairāki desmiti tūkstoši cilvēku nonāk cietumos un vēlāk iekšējā izsūtījumā, kas ir koncentrācijas nometnes. Gandrīz 500 cilvēkus soda ar nāvi.

"Bet šajā terorā cenšas ievērot principu, ka terors tik, cik tas ir minimāli nepieciešams, selektīvs. Bet tas nav staļiniskais terors," atzīst Ilgvars Butulis. 

Ar 1958. gadu terors mazinās, un 1965. gadā ir vispārējā amnestija valstī.

"Galvenie uzdevumi, kurus sev sprauž valdība, ir jāpanāk, lai tauta uzskatītu tomēr šo režīmu par leģitīmu, lai atbalstītu, lai nekad nepieļautu tādas svārstības, tik nestabilu situāciju, kā tas bija 1956. gadā un lai celtu iedzīvotāju dzīves līmeni," norāda Ilgvars Butulis.

Padomju Savienība, kad iejaucās Ungārijas notikumus, zondēja, kāda būs pasaules reakcija. Rietumu pasauli nodarbināja krīze Suecas kanālā tajā laikā. Iejaukšanos Ungārijas notikumos akceptē Ķīna. Vienīgā valsts, kas formāli akceptē, bet praktiski neakceptē no PSRS satelītvalstīm - tā ir Polija. Pārējās satelītvalstis akceptēja Padomju Savienības rīcību Polijā.

Tomēr pēc 1956. gada Ungārijas neatgriezās pie padomju totalitārisma tā radikālākajā formā. Ungārijas Tautas Republikas līderis Janošs Kadars būvēja sociālismu ar samērā cilvēcisku seju, un Ungārija kļuva par Rietumiem atvērtāko no padomju satelītvalstīm. Ierobežotos apjomos pastāvēja privātā uzņēmējdarbība, valsti pārpludināja Rietumu tūristi, pat cenzūras un ideoloģijas žņaugi nebija ne tuvu tik dzelžaini kā Padomju Savienībā.

Janoša Kadara ēra noslēdzās ar viņa aiziešanu no valsts un partijas vadības 1988. gadā. Un nākamajā gadā Ungārijas komunistiskais režīms sarunu procesā nodeva varu labējai opozīcijai. Notika valsts mierīga pāreja uz Rietumu demokrātijas un brīvā tirgus modeli. Par Ungārijas attīstību pēdējās desmitgadēs stāsta stāsta politologs Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds.

"Ungārija ir starta pozīcijas bija pietiekoši labvēlīgas gan no ekonomiskā viedokļa, kas nav mazsvarīgi, jo tas ir gan par ekonomikas struktūru, gan par cilvēku domāšanu. Ja runājam par tā saucamo "gulaša sociālismu, tas pieļāva zināmu privātīpašuma klātbūtni un tas nenoliedzami tomēr deva pamatu, uz kā izvērsties," atzīst Andris Sprūds.

"Arī politiski šeit bija diezgan pamatīga vienotība, ka ir jāvirzās uz demokrātisku valsti, kas ir tālāk arī no padomju bloka," turpina Andris Sprūds.

Sprūds norāda, ka 1956. gada  notikumi ietekmēja ungāru vēlmi 90. gados iet pēc iespējas ātrāk prom sociālisma. Protams, bija arī pretēji spēki, jo Ungārijā sociālisms nebija tik nelabvēlīgs, kā varbūt bija citās padomju valstīs, un tāpēc bieži, protams, cilvēki, kuriem sociālisms vai sociālistiskā ungāri nodrošināja zināmu komfortu.