Ir otrā pasaules kara laiks, un kopš 1942. gada 1. augusta Amerikā darbojas mūziķu arodbiedrības izsludinātais ierakstu aizlieguma streiks. Tas bija vērsts pret ierakstu kompāniju nevēlēšanos maksāt autoratlīdzību par ierakstiem. Neviens no mūziķu apvienības biedriem šajā laikā nedrīkstēja pat tuvoties ierakstu studiju mikrofoniem. Koncertēt – lūdzu. Uzstāties radio – arī – vienmēr laipni. Kādu brīdi ierakstu kompānijas mēģināja lāpīties izdodot no jauna vecos ierakstus, vai tādus, kas bija iegūluši noliktavu plauktos.

Vienīgā liecība, kas saglabājusies no šiem laikiem ir plates, kas tika ierakstītas speciāli armijas vajadzībām, jo parastajiem klausītājiem tās nebija pieejamas.

Mūziķiem, sevišķi lielajiem sastāviem tie bija grūti laiki. Arī Harija Džeimsa orķestrim. Šis bija laiks, kad notika stilu maiņa un strauji populārs kļuva bi – bops. Pie tam – jebkura sastāva priekšplānā izvirzījās vokālisti. Un tieši šinī sarežģītajā situācijā Harija Džeimsa orķestra soliste Helēna Foresta izlēma sākt solo karjeru.