Zināmā mērā Itāliju varam uzskatīt par mūzikas šūpuli. Pat nerunājot par senajiem etruskiem un romiešiem, kas gan būtu mūsdienu opera un simfoniskā mūzika bez itāļu mūziķu un komponistu ieguldījuma. Pēc otrā pasaules kara Itālijā pastiprināti uzplauka arī tā saucamie „importētie” žanri, kā džezs, roks un popmūzika.

Ja minam itāļu džezu, tad noteikti viens no spilgtākajiem mūsdienu tā pārstāvjiem, kurš ar panākumiem nes Itālijas vārdu arī starptautiskā mērogā, ir pianists un komponists Kekko Fornarelli.

Džezā Fornarelli iemīlējās 18 gadu vecumā. Ar to arī klasikai tika teiktas ardievas – vārda tiešā nozīmē, jo Kekko izlēma neturpināt mūzikas studijas, bet veltīt laiku ceļošanai, jaunu kontaktu dibināšanai un svaigu iespaidu gūšanai, bet galvenokārt – jaunatklātā mūzikas žanra, tātad džeza spēles prasmju slīpēšanai.

2005. gadā Fornarelli nonāca līdz Francijai, kur apmetās Lionā un pavadīja tur trīs gadus, protams, draudzējoties un pārņemot visu vērtīgo no Franču džeza mūziķiem. 2009. gadā, kad Fornarelli jau bija ieguvis plašu atzinību pēc divu pirmo albūmu iznākšanas, ko augstu novērtēja pat kritiķi, mūziķis izlēma, ka laiks ņemt pārtraukumu. Trīs gadus, ko viņš nosauca par tumšāko periodu dzīvē, Kekko Fornarelli bija pavadījis iedziļinoties savā personīgajā redzējumā par mūziku. Tika izlolota ideja, ka džezam ir jāmainās, tam jāatbrīvojas no reizēm novecojušām tradīcijām un kārdinājumiem atražot pašam sevi.

2011. gadā beidzot klausītāji tika iepazīstināti ar to, kā pēc Kekko Fornarelli domām būtu jāskan laikmetīgai džeza mūzikai, proti – klajā nāca trešais mūziķa albūms „Room Of Mirrors” – „Spoguļu istaba”. Britu dziedātāja Elisona Bentlija, kura pati dzied džezu un māca to darīt arī citiem, par šo ierakstu izteicās šādi – „Es nevaru vien beigt klausīties šo kompaktdisku. Romantiskas klasiskās mūzikas, modernā džeza un 21. gadsimta deju ritmu apvienojums, kas no sirds nospēlēts ar īsti itālisku degsmi un aizrautību.”