Lai kā mēs mēģinātu apgalvot, ka visi cilvēki ir vienādi – taču divas kājas, rokas un galva – atšķirības tomēr pastāv. Arī mūzikā. Ne velti visā rietumu pasaulē vēl šodien pastāv dalījums „melnā mūzika” un „balto cilvēku mūzika”. Nu nevar baltais cilvēks tā pa īstam nospēlēt vai nodziedāt ar tādu izjūtu, kā tas nepiespiesti izdodas tumšākas ādas krāsas mūziķiem, vai tas būtu džezs vai populārā mūzika. Un otrādi. Un vienmēr notikuši mēģinājumi iespraukties vienam otrā mūzikas lauciņā.

Tā notika arī pie mums. Astoņdesmito gadu otrajā pusē, precīzāk – 1985.gadā, kad daudzas mūsu grupas centās savā mūzikā iepīt kaut ko latviešu mentalitātei atbilstošu, pie apvāršņa parādījās ansamblis, kas izpildīja ko pavisam atšķirīgu – tā bija grupa ar mistisko nosaukumu „Odis”, kuras dziesmas bija radītas soulmūzikas un fanka tradīcijās.

Iedziļinoties tuvāk - nosaukumā „Odis” nav nekā mistiska. Tolaik Latvijā daudzas grupas bija atradušas mājvietu kāda bagāta un saprotoša kolhoza paspārnē. Par šīs grupas saimnieku kļuva Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacija Ogresgalā. Grupas „Odis” dziesmas, gluži kā fanka mūzika, kuras saknes meklējamas tālajā Amerikā, bija gaišas un saulainas, bet tām ne tik viegli var dziedāt līdzi. Varbūt tāpēc tās nebaudīja tik lielu popularitāti un neguva augstas vietas „Mikrofona” aptaujā.

Gaisā jau bija jūtamas Atmodas vēsmas, un varbūt arī tieši tāpēc mūziķi varēja atļauties spēlēt ko tādu. Jebkurā gadījumā „Odis” puiši bija pirmie, kas popularizēja šāda veida mūziku ne tikai Latvijā, bet visā plašajā Padomju Savienībā. Vien igauņi varēja lepoties ar ko līdzīgu, bet tas jau bija dažus gadus vēlāk.