Šajā "Euranet plus Green Deal" jeb "Zaļā kursa" podkāsta sērijas ierakstā runāsim par bioloģisko daudzveidību.

Paradīze dažādos attēlos ierasti tiek attēlota kā vieta pilna ar putniem, savvaļas dzīvniekiem, tauriņiem – visi dzīvo harmonijā, ko ieskauj skaista daba. Realitāte lielā daļā Zemes virsmas gan ir tālu no šīs ainas. Pasaules Dabas fonda ikgadējais tā sauktais “Dzīvās planētas ziņojums” sniedz visaptverošu pārskatu par globālajām tendencēm bioloģiskās daudzveidības un planētas veselības jomā. 2020.gadā ziņojumā tika norādīts, ka laikā no 1970.līdz 2016.gadam 21 000 savvaļas dzīvnieku populāciju visā pasaulē vērojams samazinājums par vidēji 68%. Lai gan Eiropā situācija bija nedaudz labāka – 24% – šis skaitlis diez vai ir iemesls priekam.

Pjero Dženovesi, Itālijas Vides aizsardzības un pētniecības institūta ISPRA savvaļas dzīvnieku nodaļas koordinācijas vadītājs sniedz detalizētu informāciju par šīs bioloģiskās daudzveidības samazināšanās cēloņiem.

Žans Īvs Pakē ir Beļģijas dabas aizsardzības un atjaunošanas nevalstiskās organizācijas “Natagora” pētniecības direktors. “Natagora” veic kampaņas, lai identificētu un saglabātu putnus, tauriņus, bites un plašākas ekosistēmas. Tas arī sniedz ieguldījumu Eiropas programmās, piemēram, “Natura 2000”, un piedāvā izglītojošas pastaigas un aktivitātes bērniem. Pakē paskaidro, ka bioloģiskā daudzveidība būtībā ir sarežģīta savstarpēji saistītu attiecību ķēde un kā tās samazināšanās var ietekmēt cilvēkus.

Vai mēs varam pievilināt savvaļas dzīvniekus atpakaļ uz teritorijām, kuras ir pārņēmuši cilvēki? Ja mēs spēsim atrast veidu, kā stiprināt bioloģisko daudzveidību, varbūt patiesi varēsim uzburt Ēdenes dārza ainu uz Zemes.

Daba noteikti dara mūs laimīgus. Patiešām, visā pasaulē netrūkst pētījumu, kas izceļ tās priekšrocības mūsu fiziskajai un garīgajai veselībai. Tiek norādīts, ka tas mazina trauksmi, palielina koncentrēšanos, radošumu, veicina mīļumu un labsajūtu.

Un, ja daba mums nāk par labu, pats par sevi saprotams, ka tā zināmā mērā nāk par labu arī ekonomikai. Tā saukto “ekosistēmu pakalpojumu” vērtība ir aptuveni 125 triljoni ASV dolāru, kas nav tālu no kopējā pasaules iekšzemes kopprodukta. Apputeksnējošie dzīvnieki ir atbildīgi par trešdaļu no pārtikas ražošanas; citi uztur mūsu augsni; putni, sikspārņi un rāpuļi attur slimību pārnēsātājus; un augu resursi nepārtraukti piedāvā jaunas medicīniskās ārstēšanas iespējas. Paturot to prātā, pat visskrupulozākais finansists nevar neatzīt dabas vērtību.

Bet cik tālu mēs patiešām esam gatavi iet, lai palīdzētu mātei dabai nostāties uz kājām? Dzīvnieku tiesību aktīviste, autore un trenere Miči Šraibere stāsta, ka mums ir jāpārskata veids, kā mēs dzīvojam dabā un ar dabu, tā vietā, lai vienkārši žēlotos par zaudējumiem, ko esam radījuši, kad jau ir par vēlu.

2020.gadā Eiropas Savienība nāca klajā ar bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kurā uzskaitītas konkrētas saistības un darbības, kas jāsasniedz līdz 2030.gadam, īstenojot vairākus dabas aizsardzības projektus, tostarp iepriekš minēto “Natura 2000”. Taču tā vēlas iet tālāk.

Ņemot vērā, ka saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem 81% Eiropas biotopu ir bēdīgā stāvoklī, Briseles izpildvara ir apņēmusies atjaunot mitrājus, upes, mežus, zālājus, jūras ekosistēmas un sugas, kuras tie atbalsta. Un šī gada jūnijā tā pieņēma noteikumu projektu, kura mērķis ir darīt tieši to.

Eiropas Savienības dalībvalstīm ir doti divi gadi, lai iesniegtu Komisijai savus nacionālos atjaunošanas plānus, parādot, kā tās īstenos atjaunošanas likumu un uzraudzīs progresu.

Lai gan Eiropas Savienības veiktie pasākumi ir pozitīvi, atzīst slovēņu zinātnieks Davorins Tome no Slovēnijas Nacionālā bioloģijas institūta Organismu un ekosistēmu pētniecības departamenta, uzdevuma apjoms ir satraucošs. Viņš stāsta, ka Briseles plāni varētu būt novēloti.

Neatkarīgi no Briseles spiediena bioloģiskās daudzveidības un pārveidošanas darba kārtība pieaug arī dalībvalstīs. Piemēram, Bulgārijā, kur šis iemesls arvien vairāk apvieno veselas kopienas, ziņo mūsu kolēģi no BNR.

Nikolā Rahņevs ir Bulgārijas pilsonis, kuram nav bail sasmērēt rokas. Jau 2011.gadā Rahņevs izveidoja fondu “Gorata.bg” un sāka piesaistīt brīvprātīgos koku stādīšanai Bulgārijā. Kopš pirmo koku iestādīšanas 2013.gadā ir iestādīts vairāk nekā 2,1 miljons koku, un iniciatīva joprojām turpinās.

Neatkarīgi no skaidrajām priekšrocībām, ko tie sniedz cilvēkiem, koki arī nodrošina savvaļas dzīvniekiem mājas un barības avotu, atzīmē Bulgārijas radiostacija. Pagājušā gada rudenī fonda “Gorata.bg” brīvprātīgie sadarbojās ar citu Bulgārijas organizāciju “Bear Stories”, lai uzsāktu kampaņu valsts lāču aizsardzībai. Tā kā to dabiskajās dzīvotnēs trūkst barības, šie dzīvnieki ir spiesti doties uz pilsētām un ciemiem, kas ir riskanti visām iesaistītajām pusēm, tāpēc mērķis bija nodrošināt, ka lāčiem ir pietiekami daudz ēšanas savā dabiskajā vidē.

Bet, ja ir iespējams mobilizēt kopienas un iedzīvotājus, lai aizsargātu un atjaunotu bioloģisko daudzveidību uz valsts zemes, kā rīkoties ar privāto zemi? Portugālē lielākā daļa zemes ir privātīpašums, kas patiešām sarežģī situāciju, kā stāsta biedrības “ReWilding Portugal” vadītājs Pedro Prata.

Nesenās izmaiņas jūras bioloģiskajā daudzveidībā pie Rumānijas Melnās jūras piekrastes rada drūmu noskaņojumu arī Rumānijā. Melnā jūra patiesībā ir viena no jūrām, ko visvairāk ietekmē cilvēki.

Lai gan tradicionāli tā nav tik bioloģiski daudzveidīga kā citas sāļākas jūras, Melnā jūra veido sarežģītu un unikālu ekosistēmu ar 168 reģistrētām zivju sugām. Taču monitorings, kas tiek veikts Rumānijas Konstancas ostā, rietumu piekrastē, uzrāda ikgadēju ūdens temperatūras paaugstināšanos par 0,02 grādiem un sāļuma samazināšanos. Tajā pašā laikā ir krasi samazinājusies jūras bioloģiskā daudzveidība, bet ir arī daži pārsteidzoši jaunu, bieži vien invazīvu, zivju sugu novērojumi.

Simions Nikolajevs, zinātnieks un pētnieks no "Grigore Antipa" Nacionālā pētniecības un jūras attīstības institūta, atgādina, ka katru gadu vairāk nekā 50 000 kuģu šķērso šo ūdenstilpi un tas ir tieši ietekmējis ūdens temperatūru un skābumu. Viņš arī dalās savos novērojumos par migrācijas modeļu izmaiņām.

Svarīgs ir ne tikai sugu skaits, bet arī “pareizā” suga. Tas padara pārveidošanu grūtāk īstenojamu, nekā dažas Eiropas Savienības amatpersonas varētu iedomāties. Viļņas Zaļās politikas institūta direktora vietniece un Lietuvas “Zaļās partijas” līdere Ieva Budraite saka, ka ir skeptiska par jaunā dabas atjaunošanas likuma spēju sasniegt Eiropas Savienības ambiciozo 2030.gada mērķi.

Vēl viens būtisks jautājums ir, cik tālu mēs patiesībā esam gatavi iet, lai izpildītu savu atbildību pret savvaļas dzīvniekiem. Dodamies uz Valoniju Beļģijas dienvidos, kur 2010.gadā tika pamanīts pirmais vilks vairāk nekā 100 gadu laikā.

Tagad Valonijā ir deviņi vilki, bet Flandrijā ir vēl viens vilku bars. Šī “dabiskā atgriešanās” ir bijusi iespējama, pateicoties gan likumīgiem, gan citādiem centieniem aizsargāt vilku un tā dzīvotni, tostarp izmantojot tādas programmas kā “Natura 2000”.

Taču tik blīvi apdzīvotā reģionā kā Beļģija iemācīties dzīvot savvaļas dzīvnieku tiešā tuvumā nav viegli, kā Matjē Halfords stāsta. Halfords strādā Natagrivalā, Valonijas valdības vadītā sistēmā, kas palīdz lauksaimniekiem tikt galā ar vilku atkārtotu parādīšanos. Viņš tiekas ar lauksaimniekiem skartajā apgabalā, palīdz viņiem aizsargāt savus mājlopus, atlīdzina par visām nogalinātajām aitām un, kas, iespējams, vissvarīgākais - mēģina mazināt spriedzi.

Ideālā pasaulē mēs visi varētu 100% koncentrēties uz savas dabas atjaunošanu un klimata pārmaiņu apturēšanu. Protams, mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, un visi saskaras ar konkurējošu spiedienu un prioritātēm. Tomēr ISPRA pārstāvis Pjero Dženovesi uzskata, ka mēs varam atrast pareizo līdzsvaru.

Kā dzirdējām šajā podkāsta sērijā, dabas un mūsu labklājības saglabāšana un atjaunošana ir cieši saistītas lietas. Netērēsim laiku un rīkosimies!