Kārtējā "Eurnet Plus Green Deal" jeb "Zaļā kursa" podkāsta epizodē kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz runājam par bīstamajiem atkritumiem.

Laikmetā, kad cenšamies samazināt mūsu ietekmi uz vidi, ir svarīgi nodrošināt to, lai mūsu iegādātie produkti spētu nokalpot pilnu dzīves ciklu pirms to izmešanas. Tomēr galu galā visam ir savs derīguma termiņš, tāpēc arī laba atkritumu apsaimniekošana ir ļoti svarīga. Vēl jo būtiskāka atkritumu apsaimniekošana ir tad, ja runa ir par toksiskiem un bīstamajiem atkritumiem, jo papildus tam, ka tie ir kaitīgi mūsu planētai un visiem tās iedzīvotājiem, ar tiem ir daudz sarežģītāk apieties: grūtāk šķirot, dārgāk apsaimniekot un sarežģītāk pareizi pārstrādāt vai atbrīvoties no tiem.

Lai gan mājsaimniecības rada daļu no šiem atkritumiem (izlietotas baterijas, tīrīšanas līdzekļi, elektronika), 75% no Eiropas Savienības bīstamajiem atkritumiem rodas ražošanas, ūdens un atkritumu apstrādes, būvniecības un kalnrūpniecības. To uzsver Samuils Kolevs no Bulgārijas apvienības "Friends of Water".

2018.gadā Eiropas Savienības dalībvalstīs tika saražoti aptuveni 102 miljoni tonnu bīstamo un toksisko atkritumu, kas ir par 26% vairāk nekā 2004.gadā. Tas noticis neskatoties uz to, ka pastāv tiesību akti, kas ierobežo atkritumu ražošanu. Kā šie atkritumi tiek apstrādāti? Vai iedzīvotāji zina, ko darīt ar toksiskiem sadzīves atkritumiem? Un ar kādiem šķēršļiem viņi saskaras, mēģinot no tiem droši atbrīvoties?

Pats par sevi saprotams, ka jau pamatā vajadzētu radīt mazāk atkritumu. Tomēr ne vienmēr tas iespējams. Mazāk kā puse no bīstamajiem atkritumiem Eiropas Savienībā pašlaik tiek pārstrādāti, un tas ir jāmaina. To mūsu Bulgārijas kolēģiem norāda Nikola Miladinovs no Eiropas Komisijas pārstāvniecības Bulgārijā.

Tomašs Stīss, Polijas domnīcas „Sobieski” institūta eksperts un vairāku ziņojumu par atkritumu apsaimniekošanu autors, skaidro, kā atkritumu apsaimniekošana tiek organizēta Polijā.

Kopš 2013.gada Polijas pašvaldības ir atbildīgas par visu veidu atkritumu savākšanu, apsaimniekošanu un šķirošanu, kas rodas to teritorijā. Ir izveidoti selektīvi bīstamo sadzīves atkritumu savākšanas punkti, taču tā ir cīņa pret kalnu, jo cilvēki bieži vien nezina, ka viņu izmestie atkritumi var būt toksiski. Vai arī viņiem tas ir vienalga.

Viens no risinājumiem, pie kā ķērušās daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis, ir atkritumu nosūtīšana uz citu valsti – vai nu bloka teritorijā, vai ārpus tās, un tas tiek darīts atkritumu apstrādei vai apglabāšanai. Tomēr pierādījumi liecina, ka pārāk bieži tos nevis pārstrādā, bet gan iznīcina. 2018.gadā šāds liktenis piemeklēja 22% no 7,6 miljoniem tonnu eksportēto bīstamo atkritumu.

2021.gadā Eiropas Komisija ierosināja aizliegt visus atkritumu sūtījumus Eiropas Savienības iekšienē un ārpus tās, izņemot gadījumus, kad dalībvalsts pierāda, ka tā tehniski vai ekonomiski nespēj pati pārstrādāt un apglabāt atkritumus.

Bailes no sankcijām patiešām var piespiest atkritumu eksportētājas valstis mainīt savu rīcību. Manuels Simīss, Portugāles uzņēmuma „Ecodeal” rīkotājdirektors, skaidro, kā Komisijas spiediens mainīja bīstamo atkritumu apstrādi viņa valstī.

Citviet Eiropā bīstamie atkritumi joprojām krājas un gaida, kad ar tiem tiks galā. Un, jo ilgāk tie krājas, jo vairāk tie piesārņo vidi un jo dārgāka ir seku likvidēšana. „Greenpeace” Ungārijas nodaļas vides ķīmiķis Gergelijs Simons skaidro, ka šobrīd Ungārijā sakopšanu gaida tūkstošiem teritoriju, taču pastāv strīdi par to, kam būtu jāsedz rēķins.

Protams, ar jebkuru dārgu biznesu ir tā, ka daži no tā gūst labumu. Jo bīstamāki atkritumi, jo dārgāk no tiem likumīgi atbrīvoties un jo vilinošāk ir iesaistīties noziedzīgām organizācijām. Piemēram, Itālijā mafijas tīkli ir izmantojuši iespēju gūt ienesīgu peļņu, piedāvājot ne īpaši likumīgu risinājumu sarežģītajam toksisko un bīstamo atkritumu jautājumam. Par Itālijas nelegālo atkritumu tirdzniecību stāsta Stefano Ciafani, vides inženieris un vides bezpeļņas organizācijas „Legambiente” prezidents.

Iejaukšanās jau pēc vides nozieguma izdarīšanas ir viena lieta, taču būtiska ir preventīva darbība. Tomēr to ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. 2016.gadā Itālijas parlaments vienbalsīgi apstiprināja valsts vides aizsardzības likumu, lai standartizētu preventīvās kontroles visā valstī, taču septiņus gadus vēlāk īstenošanas dekrēti joprojām nav apstiprināti.

Situācija ir līdzīga lielākajā daļā Eiropas Savienības. Lai gan dalībvalstis ir transponējušas jaunas un stingrākas bloka prasības nacionālajos tiesību aktos, tās bieži saskaras ar problēmām to piemērošanā, jo īpaši attiecībā uz bīstamo atkritumu izsekojamību un aizliegumu sajaukt dažādu veidu atkritumus.

Tas nozīmē, ka Eiropas Savienības jauno noteikumu rezultātā Itālijā laikā no 2021.gada sākuma līdz 2022.gada jūlija beigām ir konfiscēti 2,3 miljoni tonnu atkritumu. Atkritumu nelikumīga tirdzniecība un nelikumīga apglabāšana rada milzīgu kaitējumu videi — ne tikai Itālijā, bet visā Eiropas Savienībā. Tādēļ par šādiem pārkāpumiem ir jāpiemēro stingras sankcijas.

Bieži vien spēcīgs preventīvs līdzeklis ir vienīgais veids, kā likt cilvēkiem rīkoties pareizi. Tā atzīst Slovēnijas Vides, klimata un enerģētikas ministrijas Vides direktorāta direktore Tanja Bolte. Tikmēr Saule Deveikaitė, Lietuvas Vides ministrijas padomniece atkritumu politikas jautājumos, stāsta, ka Lietuvā arvien mazāk novēroti gadījumi, kad kaitīgie atkritumi tiek izmesti nepareizi, jo iedzīvotāji un uzņēmumi arvien vairāk apzinās noteikumus.

Taču, palielinoties informētībai par drošu atkritumu utilizēšanu, mēs neizbēgami nonākam arī pie pieaugošas izpratnes par nepieciešamību radīt mazāk atkritumu. To atzīst Laima Kubliņa no Latvijas uzņēmuma  „Zaļā josta”, kas nodrošina atbildīgus atkritumu apsaimniekošanas risinājumus

Ja pirmais solis ir radīt mazāk atkritumu, mums ir vajadzīgi uzlaboti materiāli un modernizētas tehnoloģijas, lai to panāktu. Nākamajā podkāsta sērijā tiksimies tieši ar tiem profesionāļiem, kuru uzdevums ir radīt inovatīvus un videi draudzīgus materiālus.