Kārtējā Euranet Plus Green Deal jeb Zaļā kursa podkāsta sērijā kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz runājam par izejvielām.

Covid pandēmija un pēc tam karš Ukrainā, ir izraisījuši lielus traucējumus piegādes ķēdēs. Tas Eiropas Savienībā ir pastiprinājis sajūtu, ka bloks vairs nevar paļauties uz brīvo tirdzniecību un tirgu, lai nodrošinātu savas ekonomikas funkcionēšanu. Vairāk par visu tā izjūt neatliekamu vajadzību palielināt pašpietiekamību, kad runa ir par minerālu un citu svarīgu izejvielu piegādi.

Šie materiāli ir būtiski bloka digitālajai transformācijai un pārejai uz zaļu enerģiju. Piemēram, litijs ir būtiska elektromobiļu akumulatoru sastāvdaļa. Līdz 2024.gadam mums ir jāpalielina šī būtiskā elementa piegādes 40 reizes salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni. Tas pats attiecas uz daudziem citiem neapstrādātiem metāliem. To Beļģijas norāda Ēriks Pirārs, Ljēžas Universitātes minerālresursu pētnieks.

Šobrīd mēs lielā mērā esam atkarīgi no ārējiem šādu izejvielu piegādes avotiem, piemēram, Ķīnas. Bet ja plānojam šīs piegādes atjaunot, mums ir jāapsver iespēja palielināt ieguvi, skaidro Slovēnijas Ģeoloģijas dienesta pārstāvis Milošs Markičs.

Eiropas neaizsargātība pret ģeopolitisko spriedzi veicina virzību uz lielāku autonomiju. Lai uzlabotu savu pašpietiekamību, Eiropas Savienība paļaujas ne tikai uz rakšanu savā teritorijā, lai atrastu resursus, bet arī meklē alternatīvas iespējas, tostarp labāku produktu dzīves cikla pārvaldību.

Pēc Lietuvas Vides aizsardzības institūta direktora Alfrēda Skinuļa teiktā, visefektīvākais veids, kā padarīt akumulatorus ilgtspējīgākus, ir tos pārstrādāt, piešķirot metāliem un citiem elementiem, kas tajos atrodas, otro dzīvi. Skinulis ir pārliecināts, ka nākotnē arvien vairāk litija jonu akumulatoru tiks nodoti otrreizējai pārstrādei, līdz ar to varētu samazināties ieguves apjoms.

Bet ne visas izejvielas var pārstrādāt vienādi, skaidro profesors Markičs.

Tomēr Eiropas Savienība nespēs virzīties uz pašpietiekamību, ja nebūs iegūti daži no šiem vērtīgajiem materiāliem. Pašlaik tikai dažās Eiropas Savienības valstīs (Austrijā, Somijā, Grieķijā, Īrijā, Polijā, Portugālē un Zviedrijā) ir aktīvas raktuves. Bet atvērt vairāk raktuvju – to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt.

Kalnrūpniecībai ir daudz trūkumu, tostarp negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, vidi un vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tāpēc daudzi Eiropas pilsoņi tam pretojas. Tāpēc ceļš uz palielinātu ieguvi ir garš un pilns ar nepilnībām.

Portugālē kopš 2016.gada pret dažādiem litija ieguves projektiem notiek vietējie protesti. Īpaši liela spriedze ir ap Barrozu litija raktuvju projektu - atklātas raktuves, kas ir lielākās Rietumeiropā, un tās tiks atvērtas 2026.gadā Kovas de Barrozu ciematā. Pēc vairākām demonstrācijām darbi šobrīd ir apturēti, stāsta Nuno Forners no vides asociācijas „Zero” Portugālē.

Otrā Eiropas malā, Igaunijā, Igaunijas Vides tiesību centra direktors Tarmo Treimans piebalso Fornera domām.

Viena no galvenajām minētajām ietekmēm uz vidi ir saistīta ar ūdens apsaimniekošanu. Vēl viena liela problēma ir teritoriju, piemēram, „Natura 2000” teritoriju vai citu aizsargājamo teritoriju, tuvums. Cilvēki ir arī nobažījušies par ekoloģisko kaitējumu apkārtējai zemei ​​un turpmāko kaitīgo ietekmi uz citām vietējām nozarēm, piemēram, lauksaimniecību un pārtikas ražošanu, kas var ietekmēt cilvēku ienākumus. Visbeidzot, izrakteņu ieguve var nopietni apdraudēt veselību.

Tāpēc pirms raktuvju atvēršanas ir nepieciešams visaptverošs ietekmes uz vidi un sociālās ietekmes novērtējums. Nelsons Gomess, vietējais protestētājs no Kovas do Barrozu, sūdzas, ka kopienas bažas ir ignorētas.

Derīgo izrakteņu apsaimniekošana un licencēšanas un ieguves likumdošana ir Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē, jo izejvielas parasti tiek uzskatītas par valsts dabas bagātībām. Katrai Eiropas Savienības dalībvalstij ir savi tiesību akti par ieguves darbībām un ieguves tiesībām. Papildus tam pašlaik nav visaptverošas Eiropas Savienības datu bāzes par kalnrūpniecības darbībām.

Tomēr Eiropas Savienības tiesību akti par vides regulējumu sniedz instrumentus kalnrūpniecības darbību plānošanai un pakāpeniskai noteikšanai, un tos var izmantot, lai nodrošinātu, ka kalnrūpniecība un tās atkritumi neapdraud cilvēku veselību vai vidi.

Eiropas Komisija nesen ir uzsākusi sabiedrisko apspriešanu par tās turpmākajiem tiesību aktiem kritisko materiālu jomā, un tā beidzas 2022.gada 25.novembrī. Tā vēlas saņemt sabiedrības viedokli par Eiropas Savienības reto materiālu piegādes avotu slikto dažādošanu, Eiropas izcelsmes piegāžu neizmantoto potenciālu un ieguves sociālajiem un vides aspektiem.

Tas nozīmē, ka ar ieguvi saistīto konfliktu skaits tikai palielināsies. Eiropas Savienībai tam vajadzētu sagatavoties, ne tikai ieguldot līdzekļus sabiedriskajā mediācijā un konfliktu risināšanā, bet arī izvērtējot konfliktu pamatcēloņus. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš sociālajam taisnīgumam, lai izprastu un mazinātu pašreizējos un iespējamos konfliktus, kas izriet no mūsu pieaugošās nepieciešamības pēc minerāliem.

Ir arī svarīgi paturēt prātā, ka katra raktuves darbojas unikālā sociālajā un vides kontekstā, un vieni un tie paši pasākumi, visticamāk, nedarbosies visās jomās.

Viena lieta, kas varētu palīdzēt padarīt ieguves darbības labākas, ir prasība raktuvēm pilnībā darboties ar atjaunojamo enerģiju. Tām arī vajadzētu būt juridiskam pienākumam kompensēt jebkuru bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.

Lietuvā Vides aizsardzības institūta direktors Alfrēds Skinulis atzīst, ka baterijas ir kļuvušas par dzīves nepieciešamību. Tomēr viņš uzsver, cik svarīgi ir padarīt videi draudzīgāku izejvielu ieguvi, kā arī akumulatoru ražošanas procesu.

Tā dēvētā “zaļā litija” ieguve tiek izmeklēta vairākās Eiropas Savienības valstīs, tostarp Francijā. Zaļo litiju ražo no ģeotermālajiem avotiem, izmantojot ieguves veidu, kas atgādina aku. Negatīvā – to iegūt ir daudz dārgāk.

Pēdējais arguments dažu šo ieguves darbību repatriēšanai ir tas, ka tas atvērs mūsu acis – Eiropas Savienības litija patērētāju acis – uz piesārņojumu, kas saistīts ar akumulatoru lietošanu. Tas savukārt var likt mums izstrādāt pareizos rīkus, lai to paveiktu videi un sabiedrībai draudzīgākā veidā.

Profesors Pirārs norāda uz Zviedrijas gadījumu, kur kalnrūpniecības darbība ir ļoti moderna, ārkārtīgi robotizēta, un viņi raktuvēs izmanto hibrīdautomobiļus jau vairākus gadu desmitus. Viņi arī piemēro gudru pārvaldību tā sauktajiem “raktuvju atkritumiem”. Taču viņš brīdina, pat izmantojot šo pieeju, neviena raktuve nekad nebūs tīra.

Nākotnē visā pasaulē būs jāatver vairāk raktuvju, lai apmierinātu rītdienas sabiedrības vajadzības. Paturot to prātā, ir tikai godīgi, ka mēs atveram savas raktuves un sedzam sava patēriņa vides un sociālās izmaksas. Savukārt Eiropas Savienības institūcijām un dalībvalstīm ir jārisina izaicinājums un jāregulē tā, lai šīs izmaksas samazinātu līdz minimumam. Taču, lai kā mēs censtos, par izejvielu ieguves pārcelšanu un izejvielu piegādes nodrošināšanu būs jāmaksā.