Kārtējā „Eurnet Plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” podkāsta epizodē kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz runājam par daudzajām un dažādajām problēmām, ko klimata pārmaiņas rada mūsu ikdienas dzīvē un novatoriskajiem risinājumiem, ar kuriem Eiropas iedzīvotāji nāk klajā, lai stātos tam pretī.

Aplūkojam tendenci, kas pirmo reizi parādījās Ziemeļeiropā pirms vairākiem gadu desmitiem, bet tagad kļūst arvien izplatītāka visā Eiropā - klasteru mājokļi. Proti, cilvēki nolemj dzīvot kopā grupu mājokļu projektos, kas ietver kādu kopienas dzīves elementu. Šādu cilvēku lēmumu nosaka ne tikai finansiāli, bet arī sociāli un vides apsvērumi. Papildus dažu kopīgu telpu koplietošanai vairākiem iemītniekiem, kas var būt īpašnieki vai īrnieki, bieži ir kopīgas arī citas lietas, tostarp ilgtspējības principi un vēlme savstarpēji palīdzēt.

Klasteru mājokļu elastība ir ļāvusi izturēt laika pārbaudi un pielāgoties cilvēku vajadzībām visdažādākajos kultūras kontekstos. Gadu gaitā atsevišķi īpašumi šajās apbūvēs ir kļuvuši mazāki un zaļāki, ar daudz plašākām koplietošanas telpām. Pašlaik 1,5% Dānijas iedzīvotāju, aptuveni 50000 cilvēku, dzīvo klasteros. Jautājums, vai šādi kopu mājokļi varētu būt ceļš uz jaunu efektīvāku, rentablāku un kopīgāku dzīves veidu citur Eiropas Savienībā?

Ar cilvēkiem, kas dzīvo vai vēlas dzīvot klasteros runājam par iemesliem, kādēļ viņi izvēlas šādu dzīvesveidu un ar kādiem šķēršļiem saskārušies.

Paola Pika ir līdzīpašniece uzņēmumā „Base Gaia”, kas ir pirmais pašizveidotais klasteris Milānā. Sākotnēji 10 ģimeņu grupa izveidoja šo projektu kā kooperatīvu, sadarbojoties ar nozares profesionāļu kopumu, lai izveidotu ekoloģiski ilgtspējīgu, uz sabiedrību orientētu mājokļu kompleksu.

Lai gan nepārprotami tiek stiprinātas kopienas saites, klasteru mājokļi ir arī ilgtspējīgāki, stāsta Paola. Tas ļaujot samazināt enerģijas patēriņu, veicina koplietošanas ekonomiku un atvieglo kopīgu mobilitāti.

Šāda veida iniciatīvas vēl nav sasniegušas visas Eiropas Savienības valstis, taču bloka dienvidu un austrumu daļās interese aug. Piemēram, Polijā. Joanna Kadžiolka no Polijas „Zero Waste” asociācijas stāsta par dažām šādu shēmu priekšrocībām.

Tomēr projektu novatoriskā rakstura dēļ tie saskaras ar vairākiem šķēršļiem. Viens no tiem ir finansējums. Maša Havlina no Slovēnijas dzīvojamo māju kooperatīva skaidro, ka arī Ļubļanā plānošanas stadijā ir kopienas dzīvošanas projekts, taču šobrīd tas ir atdūries ķieģeļu sienā, jo trūkst atbalsta – gan finansiāla, gan administratīvā. Portugāļu arhitekte Sara Briša, kas veic izpēti par kopienas mājokļu projektiem, šo jautājumu apsprieda intervijā ar kolēģiem no „Radio Renascença”. Briša mudina Eiropas Savienību atjaunināt dažus noteikumus un standartus, lai veicinātu un vienkāršotu šādas iniciatīvas.

Tomēr amatpersonas, šķiet, ir mazliet apmaldījušās, risinot šādas iniciatīvas, skaidro Paola Pika no Milānas.

Arī Rumānijā, kur mājokļu cenas joprojām ir zemas, un aptuveni 95% iedzīvotāju tagad pieder savs mājoklis. Taču tie, kam ir īpaši ierobežots budžets, piemēram, studenti, visticamāk, izvēlēsies kādu kopīgu mājokļu shēmu – arī tad, ja tas būs tikai uz noteiktu laiku.

Emīlija ir Bukarestes Ekonomikas studiju akadēmijas studente. Viņa sāka studijas 2020.gadā, tieši pandēmijas vidū. Pirmo gadu viņa noslēdza tiešsaistē. Otrajā kursā viņa kopā ar diviem kursa biedriem īrēja dzīvokli. Kolēģi no „Radio Rômania” viņai jautāja, vai viņas lēmumā lomu spēlēja nauda?

Tomēr mājokļu koplietošana vai dzīvošana kopienu mājokļos būtu jāskata arī mainīgas dzīves filozofijas kontekstā, ko lielā mērā veicina pandēmija. Tā kā arvien vairāk cilvēku tagad strādā no mājām, daudzfunkcionālas koplietošanas dzīvojamās telpas var būt ceļš uz priekšu. Tajā pašā laikā pandēmija ir mudinājusi mūsdienu jauniešus pie tā, ka viņiem ir jādzīvo pilnvērtīgi, cik ilgi viņi to var. Tieši tāpēc lietuviešu studente Vidmante Krušinskaite uzskata, ka mājokļa īpašumtiesības šajā spirālveida mājokļu cenu laikmetā ir ne tikai mazāk reālas jaunajai paaudzei, bet arī mazāk vilinošas. Viņa stāsta mūsu, ka jaunieši vēlas izmantot savu naudu, lai ceļotu un iepazītu pasauli.

Baboša Annamaria no „Cohousing Budapest”, Ungārijas asociācijas, kas strādā kopienas dzīves jomā, atbalsta šo viedokli. Viņa uzskata, ka šī tendence jauniešu vidū pierāda, ka klasteru mājokļiem ir reāla vieta mūsu nākotnes sabiedrībā.