Ziedu dāvināšana jau sen ir bijusi un joprojām ir populāra tradīcija visā pasaulē: ziedi ir lieliska dāvana, lai uzmundrinātu kādu slimnīcā, pateiktu paldies par uzaicinājumu uz vakariņām... un, visbeidzot, lai izrādītu mīlestību. Kas var būt romantiskāks par sarkanu rožu klēpi? Tāpēc Valentīndienā, svētkos, kas arvien biežāk tiek atzīmēti visā pasaulē, "Euranet Plus" žurnālisti tikās ar floristiem dažādās Eiropas Savienības valstīs, lai uzzinātu vairāk par bloka plaukstošo ziedu nozari.

Mūsu ceļojums sākas Bulgārijā, kur ainavu arhitekte Tatjana Bojadžijeva dalās mīlestībā pret ziediem un ziedošiem augiem.

Pasaules puķkopības nozares vērtība pārsniedz 64 miljardus eiro. Saskaņā ar Eiropas griezto ziedu tirgus prognozi sagaidāms, ka no 2020. līdz 2027.gadam Eiropas tirgus pieaugs par aptuveni 4,1%. Tomēr daudzu griezto ziedu dzīves cikls sākas tālu no mūsu krastiem. Apmēram ceturtā daļa ziedu, ko importē Eiropas Savienības dalībvalstis, nāk no Āfrikas (galvenokārt Etiopijas un Kenijas) vai Dienvidamerikas (jo īpaši Ekvadoras). Arī Izraēla ir liels audzētājs. Eiropas Savienības ziedu imports lēšams vairāk nekā 4 miljardu eiro vērtībā.

Aleksai Petrei un Georgianai Petre pieder ziedu dizaina studija Bukarestē „Flori Sauvage”. Tāpat kā lielākā daļa floristu Rumānijā, viņas pērk ne tikai vietējos ziedus, bet arī ziedus no Nīderlandes. Viņu vadītā uzņēmējdarbība ir balstīta uz ziedu ilgtspējību. Lai gan varētu iedomāties, ka ziedu nozare jau tāpat ir “dabiska”, Aleksa stāsta, ka realitāte tomēr var būt tālu no “zaļas”.

Valstis, kur audzē ziedus un no kurām tos importē ES bieži izmanto augstāku pesticīdu līmeni, lai novērstu augu slimības un kaitēkļus. Un daudzi no šiem pesticīdiem Eiropas Savienībā ir aizliegti. Aleksandra Brgleza ir zīmola „Cvetober” īpašniece un viņas uzņēmums nodrošina patērētājus ar vietēji audzētiem grieztajiem ziediem Slovēnijā. Viņa skaidro, kāpēc nozare turpina tik daudz ziedu importēt no šīm valstīm.

Valstīs, kur ziedus audzē, pesticīdu lietošanu nekontrolē tik stingri kā ES, līdz ar to pesticīdu lietošana ir ne tikai produktīvāka, bet arī mazāk regulēta no veselības un drošības viedokļa. Piemēram, rozes apsmidzina ar pesticīdiem, kamēr strādnieki plūc ziedus, kas nozīmē, ka viņi ieelpo šīs vielas.

Turklāt pesticīdu un mēslošanas līdzekļu atliekas – nitrāti, fosfāti un citi – ieplūst gruntsūdenī, iznīcinot organismus, kā arī negatīvi ietekmējot putnu un cilvēku populācijas... Puķēm ir nepieciešams arī liels ūdens daudzums. Tiek lēsts, ka viens rozes kāts patērē no 7 līdz 13 litriem ūdens. Puķu pirmā pietura Eiropā bieži vien ir Nīderlande, Eiropas Savienības lielākais ziedu tranzīta centrs. Vai Vācija, bloka lielākā importētāja.

Kolēģi no RTBF devās uz Nīderlandi, lai tiktos ar Mišelu van Šiju, „Royal Flora Holland” ziedu izsoles pārstāvi. Katru gadu ar šī prestižā centra palīdzību tiek pārdoti 12 miljardi ziedu un augu.

Holandes audzētāji ir specializējušies rožu virssegmentā jeb dārgajās rozēs: sarkanās, baltās, ar gariem kātiem un ar lieliem pumpuriem. Bet lielākā daļa rožu skaitliskā izteiksmē nāk no Āfrikas.

Van Šijs skaidro, ka lielākā daļa šo ziedu uz šo milzīgo starptautisko tirgu tiek atvesti tieši no Eiropas lidostām ar kravas automašīnu refrižeratoriem. Un pēc neilga laika tie tiek iesaiņoti atpakaļ kravas automašīnās ar refrižeratoru, lai nosūtītu uz veikaliem un eksportētājiem visā Eiropas Savienībā. Visa šī dzesēšana un degviela ir izdala daudz siltumnīcefekta gāzu. Bet vai ziedu pārvietošanai ir kādas dzīvotspējīgas alternatīvas?

Roberto Pastors ir Milānas uzņēmuma īpašnieks, kurš specializējas ziedu un augu vairumtirdzniecībā Itālijas lielākajā ziedu pārdales tirgū. Viņš saka, ka pastāv arī citi transporta risinājumi, taču dažkārt mums trūkst iztēles, kas nepieciešams, lai tie darbotos.

Lai gan uz papīra ziedi, kas audzēti tuvāk mājām, šķiet zaļāki par tiem, kas ievesti no citām pasaules malām, pašmāju ziedu audzēšanas realitāte ir tālu no ideāla, stāsta igauņu bioloģe Marlēna Lānepa.

Tātad ziediem parasti ir milzīgs oglekļa pēdas nospiedums neatkarīgi no tā, vai tie tiek ievesti no tālām valstīm vai ražoti pie mums, izmantojot intensīvu siltumnīcu dārzkopību.

Turklāt uz ziediem neattiecas tādas pašas normatīvās prasības, kā uz ēdamajām kultūrām. Rezultātā, lai no kurienes tie nāktu, daudzi ziedi satur iespaidīgu toksisku ķīmisko vielu kokteili, piebilst Lānepa.

Faktiski ir konstatēts, ka vienā ziedu pušķī ir līdz pat simts dažādu aktīvo vielu. Tā saka Beļģijas eksperts Bruno Šifers, kurš veica četru gadu pētījumu par toksiskajām atliekām, kas konstatētas Beļģijā pārdotajos ziedos, un to iespējamo saistību ar ādas problēmām, hormonu problēmām un vēzi floristu vidū. Šifers skaidroja, ka paraugi no visas pasaules atklājuši ārkārtīgi lielu dažādu aktīvo vielu klāstu – simts vielu atrasts uz rozēm, ap 30 uz gerberām, ap 30 uz krizantēmām. Un uz grieztiem ziediem, kas nākuši no Ekvadoras, līdz 60 dažādām aktīvām vielām vienā piecu rožu pušķī.

Pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas direktīvu “SUD” pašlaik pārskata Eiropas institūcijas ar mērķi panākt augu aizsardzības līdzekļu ilgtspējīgu lietošanu. Tādējādi iespējams samazināt to riskus un ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, kā arī veicināt integrēto augu aizsardzību, kā arī tādas pieejas vai alternatīvas metodes, kā, piemēram, neķīmiskas alternatīvas pesticīdiem.

Puķkopības nozare pamazām izprot vajadzību pēc bioloģiskās izaugsmes stratēģijām, saka Portugāles augu un ziedu ražotāju asociācijas viceprezidents Rui Algarvio. Ir izstrādātas vairākas etiķetes, kas apliecina, ka ziedi ir audzēti videi draudzīgā veidā, izmantojot mazāk pesticīdu. Proti, tas nozīmē, ka ziedi audzēti ar minimālu ūdens patēriņu, izmantojot pilienveida apūdeņošanu un lietus ūdens savākšanu. Izmantoti trauki ar gaisa piesārņojuma filtriem, īstenota integrētā augu aizsardzība un videi draudzīga atkritumu izvešana.

Mūsu kolēģe Vācijā runāja ar Emmu Auerbahu, valsts kustības Slowflower preses pārstāvi, par kustības galvenajiem mērķiem. Rumānijā floriste Aleksa Peretjenu arī uzsver vietēji audzētu ziedu priekšrocības. Aleksandra Brgleza no Slovēnijas šeit saskata augšupejošu tendenci.

Arī mēs kā patērētāji varam veicināt pārmaiņas, izvēloties iegādāties vietēji audzētus sezonas ziedus — kā daudzi no mums arvien biežāk cenšas darīt ar saviem augļiem un dārzeņiem. Mums vajadzētu darīt visu iespējamo, lai samazinātu vēl vienu lielu piesārņojuma avotu, ko rada ziedu tirdzniecība, proti, iepakojumu.

Polijas ziedu kultivētāja Agnježka Ptažeka-Kvoleka stāsta, ka ražotāji no savas puses jau pieliek visas pūles, lai samazinātu iepakojuma atkritumu daudzumu ziedu un augu transportēšanā.

Lietuvas floriste Gabriele Černauskaite piekrīt, ka arvien vairāk ziedu pārdevēju meklē ekoloģiskus risinājumus. Tomēr viņa stāsta, ka lielākā daļa viņas klientu, neskatoties uz mēģinājumu pārliecināt viņus par pretējo, joprojām vēlas, lai viņu ziedi būtu sasieti spīdīgā papīrā, ko izdaiļo dažādi mākslīgi rotājumi.

Tātad, par spīti šķietamajam, ziedu industrija nav nekāds rožu dārzs, taču mēs katrs varam sniegt savu ieguldījumu. 75 gadus vecā Sofijas iedzīvotāja Jordanka Ņikiforova dara vairāk nekā lielākā daļa.

"Puķes, ko stādu savā pagalmā un savos podos, pērku no lielajiem mazumtirdzniecības tīkliem, kur viņi par santīmiem pārdod gandrīz mirušus ziedus. Manu dvēseli skumdina, ka šie ziedi mirst, tāpēc es tos ņemu, lai tos atdzīvinātu. Rūpējos par viņiem, baroju, pārstādu – un, kad redzu, ka ziedam, kas jau būtu bijis jāmet ārā, esmu uzdāvinājusi jaunu elpu, tas iepriecina ne tikai mani, bet priecīgi ir arī kaimiņi. Tas padara laimīgus draugus, kas apmeklē manu māju. Tā ir jauna enerģija; jauna dzīve, kas dota kaut kam, kas citādi sapūtu atkritumu tvertnē.”