Eiropā pēdējos piecdesmit gados zivju patēriņš ir dubultojies, pateicoties arvien pieaugošajai izpratnei par to, ka ēst zivis ir veselīgāk un dabai draudzīgāk, nekā ēst gaļu. Taču tas ir novedis pie atsevišķu zivju sugu pārzvejas, bet nav palīdzējis uzlabot zvejnieku dzīves kvalitāti. Visā Eiropas Savienībā zvejnieki saskaras ar grūtībām, kas ir saistītas ar klimata pārmaiņām, zivju krājumu samazināšanos, piesārņojumu un enerģētiskas krīzi.

Šajā "Euranet plus Green Deal" jeb "Zaļā kursa" raidierakstā aprunājamies ar zvejniekiem visā Eiropas Savienībā  - no Baltijas jūras līdz Atlantijas okeānam, no Vidusjūras līdz Melnajai jūrai.

Savu ceļojumu sāksim ar Bulgārijas Melnās jūras piekrastes ciematu Čengene Skele, kur mūsu kolēģi no raidsabiedrības BNR tikās ar vietējiem zvejniekiem Georgi Dimovu, Jeliju Popovu un Jani Kostovu. Viņi skeptiski raugās uz nozares attīstību.

Tik skeptiski noskaņota nav Eiropas Parlamenta deputāte no Bulgārijas Atidže Alijeva-Veli, kura ir pārliecināta, ka Eiropas Savienības rīcībā vēl ir instrumenti, lai atbalstītu zvejniecības nozari.

Lai gan atalgojums nozarē samazinās, zvejniecībai joprojām ir būtiska nozīme nodarbinātības un ekonomikas jomā vairākos Eiropas Savienības reģionos, jo īpaši Spānijā, Grieķijā un Itālijā, kur kopā tiek nodarbināti 62% zvejsaimniecībā strādājošo. Dažās piekrastes kopienās zvejniecība nodrošina līdz pat pusei no vietējo darba vietu.

Jau kopš pirmsākumiem Eiropas Savienības Kopējās zivsaimniecības politikas viens no pamatuzdevumiem ir zivju krājumu ilgtspējīga pārvaldība un jūras vides aizsardzība.

Polijas Radio vaicāja Pasaules Dabas fonda Polijā jūras ekosistēmu aizsardzības speciālistei Justīnai Zajhovskai, ko tas īsti nozīmē.

Ilgtspējīgākas zivsaimniecības politika ietver vairākus citus pasākumus, arī zinātniski aprēķinātas nozvejas kvotas, flotes apmēru ierobežojumus un zivju izkraušanas kontroli, kas nozīmē, ka nozvejotās zivis nedrīkst laist atpakaļ jūra. Bez pielāgošanās jauniem noteikumiem Eiropas zvejniecības uzņēmumiem arī ir jārēķinās ar klimata pārmaiņu ietekmi, jo īpaši ar ūdens temperatūras paaugstināšanos.

Horvātu kolēģis Dražens Zima tikās ar zvejniekiem, kuri ķer lomus Adrijas jūrā, kur pēdējos sešdesmit gados ūdens temperatūra augstākajos 20 metros ir pieaugusi par 1,8 grādiem pēc Celsija. Viens no zvejniekiem, Milans, norāda, ka dažu sugu zivju skaits pēdējos gados ir pieaudzis, pateicoties stingrākiem piesardzības pasākumiem un nozvejas kvotām, taču izmaiņas ūdens temperatūrā un invazīvās sugas ir radījušas jaunas problēmas.

Situācija nav daudz rožaināka arī Vidusjūrā, stāsta jaunā zvejniece Antonella Donato no Sicīlijas. Viņa kopā ar māsu pārņēma ģimenes zvejsaimniecību. Antonella sarunājās ar “Radio 24””.

Neraugoties uz Eiropas Savienības centieniem labāk pārvaldīt zivju krājumus, Kopējās zivsaimniecības politikas ietekme šajā ziņā ir nepietiekama. Patlaban vairāk nekā 40% zivju krājumu Atlantijas okeāna ziemeļaustrumos ir pārmērīgi izmantoti, tāpat kā trīs ceturtdaļas zivju krājumu Baltijas valstīs. Protams, nepalīdz arī tas, ka zivsaimniecības politikas ieviešana bieži vien ir nepilnīga un trūkst regulāru ziņojumu par zivju stāvokli jūrās.

Taču apdraudēti nav tikai zivju krājumi. Nevalstiskās vides aizstāvju organizācijas regulāri nosoda atsevišķu zvejas paņēmienu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību kopumā. Laikā no 2022.gada decembra beigām līdz 2023.gada februārim Francijas piekrastē vien tika atrasti vairāk nekā 400 izskaloti miruši delfīni. Šo pārmērīgo mirstību izraisa grunts traļu izmantošana. Eiropas Savienība plāno līdz 2030.gadam ieviest aizliegumu grunts traļu izmantošanai visās aizsargājamās jūras teritorijās.

Tikmēr daži jaunie zvejniecības profesionāļi jau pārdomā savus zvejošanas paņēmienus. Antonella Donato, kuru dzirdējām iepriekš, izmanto tradicionālās laivas un rāmju tīklus. Viņa un viņas māsa apvieno zveju ar zvejniecības tūrismu, piedāvājot apmeklētājiem iespēju no jauna atklāt senās jūrniecības tradīcijas.

Vai varam teikt, ka Eiropas zvejnieku nākotne ir saistīta ar dzīvesveida un tradīciju uzturēšanu? Tā uzskata biedrības “Mazjūras zvejnieki” priekšsēdētājs Andris Cīrulis, kurš sarunājās ar Latvijas Radio.

Arī zivsaimniecības nozare ir smagi cietusi no straujā enerģijas un degvielas cenu pieauguma, kas mūs visus smagi skāra 2022. gadā. Daudzi zvejas kuģi, jo īpaši tie, kas dodas mazapjoma zvejā, bija spiesti palikt ostās.

Ņemot vērā visus sarežģījumus, mazā un tradicionālā piekrastes zivsaimniecība bez papildu atbalsta neizdzīvos vai nespēs ievērot nepieciešamās ilgtspējības prasības, uzskata rumāņu zvejnieks Sorins Meneile. Viņš Rumānijas Radio izteica savu viedokli par to, ko Brisele var darīt, lai palīdzētu.

Mūsu pēdējā pieturvieta ir Lietuva, kur kolēģe no radiostacijas „Žinių Radijas” pievērsīs uzmanību atpūtas makšķerēšanai. Viņa ar zvejas asociācijas vadītāju Martinu Počebutu apsprieda sistēmu „noķer un atlaid”, kas paredz, ka pēc noķeršanas zivis ir ātri jānosver, jānomēra un jānofotografē, bet pēc tam tās dzīvas ir jāatlaiž atpakaļ ūdenī.

Lai gan Počebuts saskata zināmus trūkumus lašu zvejas politikā pārējā gada laikā, viņš atzinīgi vērtē nesen ieviestos rudens zvejas ierobežojumus. Šajā laikā, kad notiek lašu nārsts, laši obligāti jāatlaiž.

Počebuts atzīmē, ka jaunā paaudze ir labāk pielāgojusies „noķer un atlaid” praksei, nekā tie, kas makšķerē jau daudzus gadus. Un te arī slēpjas lietas būtība: pārmaiņām ir vajadzīgs laiks. Cerēsim, ka neesam kavējušies ar šīm pārmaiņām pārāk ilgi!