Celmiņu ģimenes dāmas aktīvi iesaistījušās atbalsta sniegšanā Ukrainai

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Šoreiz Ģimenes studijā trīs rīdzinieces – Celmiņu ģimenes dāmas, mamma Iveta un viņas nu jau pieaugušās meitas Marta un Annija. Martu Celmiņu radio klausītāji jau iepazinuši kā pediatri ar specializāciju bērnu miega problēmās. Ar māsu un mammu viņas vieno kopīga kaislība uz ceļošanu, labs humors un dzirkstoša enerģija, kas pēdējos mēnešos aktīvi likta lietā Ukrainas atbalstam. Viņas pie sevis izmitinājušas un aprūpējušas bēgļus, iesaistījušās arī autotransporta konvojēšanā uz kara plosīto valsti.

Sarunas fonā no lietotiem palagiem tā, ka šņirkst vien, top sniegotai ziemai piemēroti aizsargtīkli, kas palīdzēs Ukrainas zemes aizstāvjiem.

Iveta ir grāmatvede Rīgas Tehniskajā universitātes, divu brīnišķīgu meitu māte. Lepna un priecīga par viņām. Arī aktīva ceļotāja.

Marta, kā jau minēts, ir pediatre un miega speciāliste Bērnu universitātes klīniskajā slimnīcā. Annija atzīst, ka viņas dzīvē viss notiekošais ir saistīts aktīvā sadarbībā ar tuviem cilvēkiem un draugiem. Arī strādā RTU Finanšu departamenta. Patīk viss, kas saistīts ar aktīvu dzīvesveidu.

Visām ģimenes dāmā kopā ļoti patīk ceļot, dejot, cept kūkas un ēst kūkas, staigāt. Ir nogājušas gar visu Latvijas jūras robežu.

Arī sarunas laikā viņas darbojas - darina maskēšanās tīklus Ukrainas aizstāvjiem.

"Pie visa vainīga Marta. Viņa paziņoja, ka brauc konvojēt mašīnas armijai," atklāj Iveta.

Nākamā reizē pievienojās arī Iveta un Annija. Tagad jau tā ir tradīcija - visām kopā, divatā, vai, ja brīva ir tikai viena no ģimenes, doties un konvojēt mašīnas uz Ļvivu.

Iveta stāsta, ka vienu reizi bijusi arī Kijivā, tad uzņēma brīvprātīgie, kas izrādīja arī Irpiņu, Buču, Gostomeļu.

"Aizveda uz poligonu, kur rādīja, kā šķiro un deaktivizē atrastos lādiņus. Bija arī trīs stundu apmācības, kur kara ārsts mācīja, kā apturēt asiņošanu. Kādi ir žņaugu veidi, kādi labi un kādi ir slikti. Kā 30 sekunžu laikā apturēt asiņošanu sev, kā to izdarīt otram," atklāj Iveta.

Marta stāsta, ka tik nesavtīgi iesaistīties atbalsta sniegšanā, viņu iedvesmojuši kolēģi ar saviem ierakstiem sociālajos tīklos. Par pirmo braucienu Marta atzīst, ka tas bijis ļoti nogurdinoši, tik ilgi pie stūres nekad nebija sēdējusi. 

"Pēc brauciena mēs visi bijām pārguruši, bet sajūta bija tik pacilājoša, ka zināju, ir jābrauc vēl," stāsta Marta. "Tad kaunīgi atzinos mātei, ka esmu tur bijusi un māte teica: tu, ko, kāpēc mani nepasauci."

Kad Marta bija braukusi jau divas reizes, kolēģi teikuši - varbūt pietiek? Nē, vajag vēl, Marta ir konvoja braucienā bijusi četras reizes, Iveta arī, Annija jau sešas reizes. Un visas ir pārliecinātas, ja vajadzēs un būs brīvas, kad konvojs dosies ceļā, viņas piedalīsies.

Iveta arī atzīst, ka brauciens nav viegls. Parasti tas sākas pulksten 4-5 piektdienas pēcpusdienā, brauc visu nakti, apmēram stundu paguļ nākamās dienas rītā no 3-4, un atkal ceļā, līdz tiek pāri robežai. Reiz nācies uz Polijas - Ukrainas robežas gaidīt četras stundas.

"Ne vienmēr poļu robežsargi ir atsaucīgi un pretimnākoši. Reizēm liekas, ka kāda brigāde atbalsta Putinu. Visādus ieganstus izgudro, lai nelaistu mašīnas pāri," stāsta Iveta. Tā bijusi reize, kad visas braukušas kopā, turklāt Annijas dzimšanas dienā.

Turpceļā katra ir šoferis savā konvoja mašīnā, atpakaļ visi dodas vienā busiņā un uz maiņām stūrē.

Martai arī stāsts par "saviem ukraiņiem", kurus satikusi uz Ukrainas - Polijas robežas, atgriežoties mājās, un kuri pēc tam viņas dzīvoklī dzīvojuši pusotru mēnesi. Bet tie nav vienīgie ukraiņi, kuriem Celmiņas palīdzējušas ar mājokli.

Annija atzīst, ka superpiedzīvojums ir katrs brauciens, jo ne jau visas mašīnas ir labā tehniskā stāvoklī. 

Iveta vērtē, ka bail īsti nekad nav bijis. Vienīgi pirmajā reizē, kad brauciena laikā jau rīta pusē ārkārtīgi nācis miegs.