Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Reinis Pozņaks iesaistījās sākotēji draugu un domubiedru iniciatīvā – palīdzēt uz Ukrainas robežu nogādāt vairākas bezceļiem piemērotas automašīnas, kas kara apstākļos izrādījās pirmās nepieciešamības lieta ukraiņu zemessargiem. Atgriezušies un sākuši domāt, kur vēl rast iespējas šādu autotransportu sagādāt. Reinis nolēma izmēģināt soctīklu spēku un mikroblogošanas vietnē "Twitter" publicēja ierakstu, aicinot tos, kam ir iespēja, ziedot. Sabiedrības atsaucība strauji pārsniedza cerēto, konts pildījās ar ziedojumiem, cilvēki veda un atdāvināja savus auto, tos atdeva arī dažādi uzņēmumi.

Un tā Reinim ar domubiedriem jeb "tviterkonvojam", kā viņš pats to sauc, ir izdevies uz Ukrainu aizsūtīt jau vairāk nekā 100 dažādu mašīnu.

Noslēdzoties skolēnu brīvlaikam, Reinis savā tviterkontā rakstīja: "Rīt mājās pēc nedēļas prombūtnes, atgriežas sieva ar bērniem. Iespēja, ka es smagi cietīšu antibardaka pusmilitārajā akcijā ir visai liela. Šovakar jābūvē aizsardzības līnija, ka es vismaz centos."

Tā nu Ģimenes studijā aicinājām uz iepazīšanos ne tikai Reini, bet arī viņa ģimeni, ko viņš pats gan raksturo kā kautrīgus. Un, patiesi, ierakstam sākoties, ceram sagaidīt, ka sarunai pievienosies arī desmitgadniece Lote un Pauls, kuram ir seši gadi, taču bērni izvēlas nodoties savām darīšanām un kopā ar tēti Reini raidījumā viesojas mamma Anda.

Iepazīstinot ar ģiemni, Reinis stāsta, ka dzīvojuši visai ikdienišķi, viņš strādā sabiedrisko attiecību jomā, Anda ir tiesas sekretāre. Lote mācās 4. klasē, Pauls iet bērnudārzā, rudenī sāks skolas gaitas. 

"Vispār mēs esam diezgan garlaicīgi," par ģimenes ikdienu stāstot, bilst Reinis. "Mēs nevaram pastāstīt, kā mēs varonīgi bērnus vadājam uz četriem pulciņiem un esam ar to vien noslogoti. Diezgan vieglprātīgi pret to izturamies."

Tomēr pēdējās nedēļas būtiski mainījies dienas ritējums.

"Sākas tas ļoti vienkārši, pat ne es, bet 4-5 cilvēki vienā svētdienas vakarā ieraudzīja Facebook, ka pilnpiedziņas mašīnas ir vajadzīgas Ukrainā. Pārliecinājās, vai cilvēks, kas prasa mašīnas, ir uzticams un pirmās astoņas mašīnas  draugu kompānija nopirka paši. Mani pieaicināja stundu pirms izbraukšanas, ka ir vajadzīgs šoferis," stāsta Reinis. 

Tas, ka Reinis brauc uz Ukraiņu, ģimeni sākumā pārsteidzis. Viņš vienkārši pateicis, ka jābrauc. Anda bilst, ka viņu nostādīja fakta priekšā un tikai pēc tam radušās bailes, nemiers.

Reiņa iesaistīšanās palīdzībā Ukrainai, mainījusi nedaudz arī ģimenes ikdienu. Tētim tagad nav laika vest bērnus uz skolu un dārziņu.

"Kad esmu mājās, arī neesmu mājās, jo visu laiku kāds kaut ko raksta, zvana, arī paši ukraiņi. Sākumā atvainojās, ja svētdienā, bet karā nav svētdienu. Tā taisnība. Kādu brīdi vēl būs grūti, ceru, ka ne ilgi, " bilst Reinis.

Reinis turpina, ka atpakaļceļā no Ukrainas nācies uzkavēties pāris stundas Jēkabpilī un sarunās izkristalizējies, ka ir jādara vēl. Bet paši nevar atļauties, vairs nav tik daudz līdzekļu, tāpēc jāprasa atbalsts. Tā radusies doma publicēt informāciju sociālajos tīklos. Tas rezultējies ar milzu atsaucību un tagad uz Ukrainu ir jau aizsūtītas vairāk nekā 100 mašīnas.

Pats Reinis braucis divos braucienos, bet, kad skolēnu brīvlaikā ģimene devās slēpošanas atvaļinājumā un Reinis palika mājās pieskatīt un barot mājās "pusmiljonu dzīvnieku". 

Jautāts, kādi cilvēki ziedo mašīnas, Reinis atzīst, ka to nav iespējams izskaidrot.

"Piemēram, iebrauc "štābiņā" dāma, atved "Suzuki Jimny" labu māšīnu - še, zinu, ka ukraiņiem tā noderēs. Tieši tik vienkārši tas notiek. Un tas nav vienīgais gadījums. Tagad jau viņš cenšas cilvēkus un viņu stāstus fiksēt.

Katru dienu – kāds atved degvielas kannas, kāds atved riepas. Par naudu nerunāsim, katrs pārskaita, cik var, no eiro līdz vairākiem tūkstošiem, " atzīst Reinis. "Drusku atgādina barikāžu laiku, vienotības sajūta sabiedrībā ir līdzīga, nav svarīga materiālā komforta pasaule, bet visi vienas lietas vārdā dara, ko var izdarīt. Arī ļoti emocionāls periods."

Reinis arī saka lielu paldies visām iestādēm, kas palīdz dokumentu kārtošanā un mašīnu iegādē, jūtams atbalsts un atsaucība.

Vecāki stāsta, ka no bērniem arī neslēpj kara ziņas, ja ir jautājumi, tad skaidro.

Reinis stāsta, ka emocionāli smagi bijis redzēt bēgļus no Ukrainas, bet tas arī devis motivāciju pieņemt lēmumu darīt maksimāli, ko vari izdarīt, lai palīdzētu.

"Atziņa - vērtīgākais, ko varam atstāt saviem bērniem, ir valsts, visu pārējo, cerams paši spēs nopelnīt un sagādāt. Mūsu uzdevums ir valsti nosargāt un nodot tālāk, lai viņiem ir mājas," vērtē Reinis.

"Brīvība ir liela vērtība, bet tā ir vērtība, ja tev ir mājas, kur atgriezties. Tur vari arī nekad neatgriezties, bet ir sajūta, ka ir tā vieta. Ja ir brīvība bez mājām, esi vienkārši klaidonis. Tas ir vērtīgākais, ko atstāt bērniem."