Dramatiski virsraksti medijos liecina, ka ir pienācis laiks glābt literatūru, kurai jaunajā mācību standartā "Skola 2030” samazinās stundu skaitu skolā. Un drāma būs tā, kas “apēdīs” literatūru. Kāpēc radušies šādi iebildumi, kas patiešām mainīsies un varbūt ir iespējami kompromisi? Kādas pārmaiņas gaidāmas, Kultūras Rondo skaidro un vērtē jaunā mācību standarta "Skola 2030" projekta satura izveides vadītāja mācību jomā „Kultūras izpratne un pašizpausme mākslā” Inga Krišjāne, dzejniece un literatūras skolotāja Daina Sirmā un režisors, drāmas terapeits un drāmas pasniedzējs Rīgas 31.vidusskolā Viesturs Roziņš.

"Nevajadzētu būt īpašiem iebildumiem pret jauniem meklējumiem un jauniem mācību priekšmetiem. No otras puses, briesmīgi izklausās, ka literatūrai paliek viena stunda nedēļā. Bet galvenais nevajag saplēsties un apvainoties," uzskata Daina Sirmā.

"Man ir variants – vajadzētu pacelt jautājumu, kas notiek valodas stundās? Valodu tradicionāli esam mācījuši kā eksaktu priekšmetu – analizēt teikuma uzbūvi, analizēt vārdšķiras.

Domāju, ka literatūras stundas nav jāatdala no valodas stundām, un valoda jāmāca literatūrā un literatūra – valodā. Tas saplūdīs un gudrākie skolotāji jau to dara.

Arī drāmu varētu integrēt. Gudrs skolotājs integrēs literatūru, drāmu un valodu vienā priekšmetā," turpina Sirmā.

Kā piemēru viņa min Edvarta Virzas "Straumēnus", kur literatūras stundā var interpretēt un lasīt tekstu, valodas stundā analizē Virzas valodu, bet drāmas stundā var izspēlēt, kā Straumēnu saimnieks sarunājas ar dēlu, kurš dosies uz Franciju studēt jurisprudenci.

Viesturs Roziņš norāda, kā mācību priekšmets Drāma Rīgas 31. vidusskolā, kur viņš strādā, ir vairāk jau nekā 10 gadus. Vidusskolā tās ir obligāts divas reizes nedēļā.

“Tas ir ļoti veiksmīgs modelis. Mēs sadarbojamies gan ar literatūras skolotājiem, gan vizuālās mākslas skolotājiem tieši starppriekšmetu sadarbības formā – piemēram, literatūrā lasa “Donu Kihotu”, vizuālajā mākslā veido maskas, bet drāmā strādājam pie interpretācijas, dialogiem un izspēles,” atklāj Roziņš.

Roziņš bilst, ka

drāma iekļauj ne tikai teātra mākslu, tā iekļauj saskarsmi, komunikāciju, arī sarunu par to, ka ir medicīnas virziens psihodrāma, ka ir ārstniecības metode drāmas terapija. Par to arī stāsta skolēniem drāmas stundās,

tas nav sašaurināts tikai uz literatūras veidu vai tikai uz dramaturģijas veidiem.